set on endless growth
nu, muse ir izdarījuši tādu lietu, kas viņiem nebija izdevusies sen - ierakstījuši albumu, kas labāks par iepriekšējo.



lai gan pēc resistance šo uzdevumu par grūtu nenosauksi... muse, kādēļ man vispār patīk muse? lūk, gadsimta sākuma Origin of Symmetry un b pušu disks Hullaballo ir vieni no maniem pašiem mīļākajiem ierakstiem. varbūt vienkārši esmu kaut kāds neinformēts bastards, bet abi joprojām liekas ļoti oriģināli un interesanti; "Mico Cuts" un "Darkshines" no simetrijas vispār uzskatu par diezgan ļoti fucking awesome skaņdarbiem.

bet nu to taciņu viņi laikam ir ne tikai pametuši, bet arī nodedzinājuši un pārdevuši zviedru bankām. toties jaunajā albumā izravēts arī fuckinais stadionroks, un tas ir pat ļoti labi. arī no drausmīgās banalitātes, kas koda ausīs un smadzenēs resistancē, ir tikts vaļā; tās vietā ir visai apburošs kontrolēts vājprāts un vēriens, kas neliekas pašmērķīgs, bet tiešām kā rīks ideju apmierināšanai. pārlieku mīkstā skaņa un dabsteps man varbūt neliekas nekas šokējoši labs, bet ir daudz labāk, kā vēl nesen. sen neesmu klausījies albumu, kur viss liktos tik iedvesmoti nostrādāts.

vienīgi pašas dziesmas varēja būt labākas. pietrūkst kaut kāda... draiva, tā laikam saka. kaut kā, kas liktu klausīties. kad klausos, man patīk, sēžu un smaidu. bet laikam neklausīšos pārāk bieži.