runājot par starppilsētu sabiedrisko transportu, vispirms jau gribētos pieminēt Džeisonu Bornu. pirmajā daļā viņš klajā laukā kāvās ar snaiperiem, otrajā Berlīnes metro muka no īpašajiem aģentiem, un tas jau droši vien nemaz nebija viegli - bet tomēr, gribētos redzēt, kā viņš mēģinātu tikt iekšā Liepājas autobusā, garām psihajām tantēm ar milzīgajiem maisiem un vicināmajām somām. sastājušās ar saviem 20ajiem, 30ajiem numuriem (iekāpšanu šoferis organizē biļešu numuru secībā) metra rādiusā ap durvīm, apakša bloķēta ar maisiem, augša ar elkoņiem; cilvēku, kuru numurus šoferis sauc, spraukšanās garām pavadīta ar klusiem bet nepārprotamiem lāstiem un "nu bet tad tak tev vajadzēja priekšā nostāties, nevis tagad te garām līst!". jā, psihā dura, kurā gan brīdi kādam bija iespēja tev, pa pusei durvīs ielīdušai, priekšā nostāties?

vakar toties Dobeles mikriņā sēdēju priekšā reti kaitinošam pārītim, kas besīgo mīlināšanos vēl pavadīja ar šasmīgu gānīšanos un fiziskas izrēķināšanās draudiem: "BĻE NOSITĪŠU! Ai mīļum, nāc šu', šmok-šmok-šmok, mmm... LAI MAN ATSŪKĀ, JOBANIE! Mmm, zaķīt, buč-buč-buč. IZPISĪŠU, BĻE, VISUS TOČNA VIŅUS IZPISĪŠU! M-m-m-m, jaukum!" un nedaudz vēlāk: "Nu cik tad viņi man iedos, gadu? Pusotru, augstākais".