Bankovska svaigākais raksts satori mudināja mani uz pārdomām par jautājumu kas, manuprāt, pēdējā laikā izpelnījies nepelnīti niecīgu uzmanību gan medijos, gan sabiedrībā - proti, kura no viņām ir krutāka:
Mērija Šellija nomināciju nopelna par pišanos ar Šelliju ģimenes kapsētā, Šellija sievas novešanu līdz pašnāvībai, tam sekojošu pišanu cauri vulkāna eksplozijas pelnu izraisītā badā mirstošajai Eiropai, lai piedalītos tajā leģendārajā pasākumā, kura rezultātā, protams, uzrakstīja Frankenšteinu.
vai arī:
ļoti daudz un ļoti smuki gleznotā mūza un pavisam nedaudz dzejniece Elizabete Sidāla, kas, izrādās, februārī pirms 150 gadiem jauši vai nejauši pārdozēja tādu vai citādu opiātu un, attiecīgi, nomira 32 gadu vecumā, principā tiek tiek nominēta par visu, kas minēts šī teikuma sākumā. Prerafaelītu mūza no, piemēram:
citējot viņas vīru Viljamu Rosetti, "most beautiful creature with an air between dignity and sweetness with something that exceeded modest self-respect and partook of disdainful reserve; tall, finely-formed with a lofty neck and regular yet somewhat uncommon features, greenish-blue unsparkling eyes, large perfect eyelids, brilliant complexion and a lavish heavy wealth of coppery golden hair."
turklāt abas dāmas ir, ne tā, ka baigi cieši, tomēr saistītas: ne tikai tas, ka abas dāmas sēdēja uz tā paša opiāta, bet arī, lūk, Elizabetes vīra onkulis bija Džons Wiljams Polidori, autors vienam no pirmajiem, ja ne pirmajam vērā ņemamajam, angļu vampīrliteratūras gabalam "The Vampyre". kurš, savukārt, tika uzrakstīts precīzi tajā pašā laikā un vietā, kur Frankenšteins.