Tas, ka Ikstena, tevi nav paņēmusi savā darbnīcā, ir patiešām jocīgi. Bet, ja tā padomā, par to visu var teikt arī tā: tās darbnīcas būtībā ir tāda skuķu padarīšana, gluži vienkārši viņu tur ir vairāk, tās prozas darbnīcas jau arī tādas nedaudz īpatnējas sievietes vada, manuprāt, - piemēram, pērnā gada Muktupāvele (vai kā tur īsti raksta) man nebūtu autoritāte (nē, es neesmu nedz iedomīgs, nedz spečuks, grūti paskaidrot, kāpēc man tā šķiet)... romāns par darba gaitām Īrijā... nu nez. Par ģēniju lietu: tādi Eiropas mēroga talanti jau diemžēl mūsu valstiņā nedzimst, pat ja dzimtu, būtu grūti tikt saulītē, jo valoda pārāk maza. Esmu klausījies, kā tu lasi savus stāstus, vismaz vienu esmu arī lasījis un man vienmēr ir bijusi sajūta, ka tev ir iekšā, pietrūkst vēl tikai kāda maza solīša, došanās dziļāk prozas mežā pa īsto taku; skanēs banāli, bet tas tiešām ir laika jautājums. Ja pareizi atceros, tu man teici, ka raksti reti, bet varbūt vajadzētu biežāk, tīri treniņa dēļ. Un vispār - vārdi "es esmu kaprīza kuce, un man ar sevis paša atzinību un novērtējumu ir par maz" jau vien norāda uz to, ka tev ir jāraksta.