Esmu sapratis, ka man patiik cilveeki. Iipashi trakie, kas vienmeer neesaajas apkaart, runaa, bljaustaas, riikojas. Es arii laikam taads pats esmu. Nekad man nav miera, kaut kas ir jaadara. Ja nav ko dariit, tad jaagulj. Parasti es gulju ilgi, ja nav agri jaaceljas. Varu noguleet liidz chetriem dienaa, tad eest brokastis, kad paareejiem jau uz vakarinjaam velk. Vispaar esmu ieveerojis, ka vislabaak man straadaajas tieshi naktii, kad visapkaart kluss un aaraa tumshs. Man patiik tumsa, patiik staigaat tumsaa, bet nepatiik aukstums. Patiik, kad ir silta tumsa. Tad es biezhi izeju sirojumaa pa Kopeni. Vienkaarshi taapat. Un sirojums beidzas ar apeestu kebabu. Man garsho kebabi. Bet ilgi viens iztureet nevaru, vajag man daudz draugu, vajag ar kaadu aprunaaties. Bet citreiz cilveeki mani nokaitina. Vienkaarshi ne no shaa ne no taa, man cilveeks neiepatiikas. Un tad es esmu riebiigs. Un tad es nozheeloju. Es nesaprotu, kaads es patiesiibaa esmu. Man liekas, ka visu dziivi esmu teelojis, esmu izlicies par kaut ko, kas patiesiibaa neesmu. Bet kaadeelj gan?