Nīče uzskata, ka filozofi bieži ir bijuši dzīves nogurdināti, slimīgi vai sociāli izolēti cilvēki. Tā kā viņu pieredze šajā fiziskajā pasaulē nav bijusi patīkama, viņi ir radījuši teorijas, kas šo pasauli pasludina par mānīgu, pārejošu vai „tikai ēnu”. Nīče arī kritizē metafiziku, jo, viņaprāt, tā sadala pasauli divās daļās: mūsu ikdienas realitātē (kura ir mānīga) un „patiesajā” aizpasaulē. Nīče tajā saskata bēgšanu no īstās dzīves.