(no subject)
May. 18th, 2026 | 02:15 pm
hey boy my name is coconut girl what's yours
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 18th, 2026 | 02:14 pm
Civillikuma autoriem pat prātā nenāca dzīvnieka īpašā tiesiskā statusa nostiprināšana
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 14th, 2026 | 11:45 am
aww… cosmic sad mommy energy…
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 14th, 2026 | 11:34 am
God's nice mommy was sorry
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 7th, 2026 | 01:13 pm
mēs sakām "rētorika", un tā parādās mūsu pārākums
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 7th, 2026 | 11:46 am
„Antikrista” otrajā paragrāfā Nīče postulē to, kas ir labs, slikts, laime, un apraksta šo jēdzienu saistību ar varas gribu. Labais ir viss, kas veicina varas gribu un varu, bet sliktais ir vārguma izraisīts varas gribas trūkums. Laime ir sajūta, kuru rada varas pieaugums un pretestības uzveikšana. Vārgums un varas gribas trūkums ir necienījamas īpašības, un pret vārgajiem nav jājūt līdzcietība
Galvenais kritikas apsvērums ir tas kā kristietības novēršanās no realitātes, antintelektuālisms, varas gribas nokaušana un līdzcietība pret vājajiem sagrauj dabiskos instinktus un tieksmi pēc izaugsmes.
Nīče iznīcinoši kritizē kristīgo morāli par tās nostāšanos vārgo pusē. Viņš uzskata, ka augstvērtīgu cilvēku raksturo varas griba, tieksme pēc izaugsmes un stipruma, tomēr kultūrā šādas īpašības visbiežāk tiek nosodītas, no tām baidās. Kristietība cildina un veido „vārgo, zemo un izvirtušo” tipu, kas ir pretstatā dabiskajiem instinktiem un tieksmei pēc izaugsmes. „Augstākā” tipa cilvēkos kristīgā morāle saskata ļaunumu, grēcīgumu un maldus.
Kristietība dzīves smaguma centru novieto viņpasaulē, tādā veidā atņemot smaguma centru īstajai dzīvei.
Nīče kritizē vienu no galvenajām kristīgās morāles vērtībām – līdzcietību. Līdzi ciešana pastiprina ciešanas un spēka zaudēšanu. Līdzcietība saglabā to, kam pienāktos iznīkt, un noliedz izdzīvošanas instinktus.
Nīčes morāle ir teleoloģiska, tā ir orientēta uz mērķi – varas gribas realizēšanu, cilvēku augstākā tipa izaugsmi un pārcilvēka radīšanu. Nīčem ir nepieņemama morāle, kas nav balstīta iekšējā nepieciešamībā. Nīčes morāle par labām atzīst cilvēka īpašības, kas veicina attīstību un izaugsmi. Viņš noniecina kristīgo morāli un tās līdzcietību pret vājumu, jo saskata tajā dzīves spēka noliegumu. Nīče uzskata, ka Kants ir ietekmējies no kristīgās morāles un viņa kategoriskais imperatīvs un deontoloģiskā morālfilozofija, kas vērtību piešķir tikumam, pienākumam un labumam pašam par sevi, arī noliedz dzīves spēku
Nīče lielāko daļu filozofu uzskata par priesteru mantiniekiem un dižciltīgas morāles pretiniekiem. Priesteris Nīčem ir „profesionāls dzīves noliedzējs”, un priestera tipa filozofs turpina priesteru uzsākto virzienu, apkrāpjot sevi ar „tev būs” morāli.
Kristīgā morāle ir atdalīta no realitātes, tā īstenību „vilto, padara nevērtīgu un noliedz”. Nīče apgalvo, ka kristietības sadomātie priekštati (pašpārmetumi, grēks, dažādu sajūtu reliģiskas idiosinkrāzijas interpretācija , kārdinājums) noliedz dabisko un pasniedz to kā pretnostatāmu Dievam. Kristietībā saskatāma nepatika un naids pret realitāti.
Nīče kristietību uzskata par zemākā tipa cilvēkiem pievilcīgu apmānu, kas baro viņu egoismu, bet uz augstākā tipa cilvēkiem iedarbojas nomācoši un iznīcinoši.
„Morāles izcelšanās” ievadā Nīče cilvēka dzīves pieredzi salīdzina ar miegā daļēji saklausītiem 12 pulksteņa zvaniem, kad pēc pamošanās nav skaidrs, cik zvanu ir atskanējis. Pieredze dzīves laikā tiek piemirsta un sajaucās, un tas padara mūs par svešiniekiem sev pašiem.
3 traktātos Nīče apraksta savu hipotēzi par morāles priekšstatu izcelsmi. Viņš uzskata, ka ir nepieciešama morālo vērtību kritika, lai pārvērtētu šo vērtību pašu vērtību, īpašu uzmanību pievēršot nožēlai, pašnoliegumam un pašuzupurēšanai. Nīče uzskata, ka nožēlas morāle ir dzīvi noliedzošs cilvēces drauds. Morāles priekšstatu vērtība tiek uzskatīta par kaut ko pašsaprotamu un neapstrīdamu, tomēr Ir jāizzina morāles priekšstatu tapšanas apstākļi, cēloņi un būtība, lai noskaidrotu to vērtību.
Pirmajā traktātā Nīče aplūko to kā atšķiras jēdzienu “labs/slikts” un “labs/ļauns” izpratne kungu un vergu morālē. Vārdu etimoloģijā ir saskatāms, ka sākotnējā “labs” nozīme ir bijusi saistīta ar dižciltīgo un aristokrātisko, visu, kas ir stiprs un dzīves enerģiju stiprinošs, turpretī “slikts” saistījies ar zemo, parasto un vulgāro. Tomēr ap laiku, kad noritējis 30 gadu karš, notikusi pārmaiņa uz mūsdienās joprojām pazīstamo labā izpratni.
Vergu morāle ievieš “labā/ļaunā” nošķīrumu, kurā ļaunais ir viss, kas iepriekš kungu morālē ticis uzskatīts par labo. Šīs vērtības veido vājo aizvainojums un skaudība pret dižciltīgajiem. Vergu morāle netiecas pēc atriebības ar rīcību kā dižciltīgie, bet tā vietā izveido izdomātu atriebību. Tādēļ vergu morālei sevis uzturēšanas nolūkos ir nepieciešams ienaidnieks (atšķirībā no dižciltīgo morāles, kura vēršas pret ienaidnieku un drīz pēc tā uzveikšanas par to aizmirst). Vergu morāle uzskata, ka vājie ir svētīti un iemantos mūžīgu dzīvi, tādā veidā beigās uzvarot stipros.
Otro traktātu Nīče iesāk, aprakstot aizmiršanas nozīmīgumu. Bez aizmiršanas nebūtu iespējama laime, prieks, cerības, lepnums un tagadne. Lai spētu atcerēties, ir nepieciešams ar savu gribu veidot atmiņu, plānot nākotnes notikumus un virkne dažādu spēju: spēja atšķirt nejaušus notikumus no nepieciešamiem, saprast cēlonību, novērtēt nākotnes notikumus it kā tie notiktu tagadnē, spēju skaidri zināt mērķi un veidus, kā to sasniegt.
Nīče apgalvo, ka atbildība sākotnēji ir cēlusies no pirmatnējā cilvēka pārejas uz agrāru sabiedrību, kurā bijusi nepieciešamība standartizēta, regulāra, līdzīga un tādējādi paredzama cilvēka. Cilvēkam nepieciešamās īpašības ieaudzinājusi sabiedrības morāle.
Kā visa šī ilgā cilvēka vēstures posma rezultātu Nīče redz mūsdienu emancipēto cilvēku, kuram ir brīvā griba, autonoma morāle un tiesības dot solījumus. Apziņa par spēju būt atbildīgam, spēja noteikt savu likteni pēc Nīčes domām ir kļuvusi par instinktu. Pats emancipētais cilvēks šo instinktu sauc par sirdsapziņu.
Sliktā sirdsapziņa ir veidojusies pārejā uz agrāro sabiedrību, kad dzīvnieku instinkti vairs nebija iederīgi standartizētā, organizētā sabiedrībā, tādēļ tie tika apspiesti. Sliktā sirdsapziņa mūsdienās joprojām ir vērsta pret dzīvnieku instinktiem, un Nīče uzskata, ka cilvēkiem tā būtu jāvērš pret lietām, kuras noliedz dzīves spēku un varas gribu.
Trešajā traktātā Nīče apraksta askētisko ideālu, kuram ir daudzas formas. Lielākajai daļai parasto cilvēku tas esot mēģinājums sevi redzēt kā “pārāk labu” pasaulei un cīnīties pret sāpēm un garlaicību, bet, piemēram, priesteriem tas ir viņu varas apliecinājums. Filozofiem askētiskais ideāls var likt nonākt pie uzskatiem, ka apkārtējā pasaule ir mānīga.
Askētismam mēdz pievērsties tie, kuriem dzīve šķiet pārlieku grūta, tādēļ tie vēršas pret to. Cilvēki skatās uz sevi kā grēciniekiem un soda sevi par to.
Lai arī askētiskie ideāli ir vērsti pret dzīves spēku, tie ir spēcīga gribas izpausme. Askētisms cilvēkam var sniegt sajūtu, ka viņš pats pilnībā ir savas dzīves noteicējs.
Galvenais kritikas apsvērums ir tas kā kristietības novēršanās no realitātes, antintelektuālisms, varas gribas nokaušana un līdzcietība pret vājajiem sagrauj dabiskos instinktus un tieksmi pēc izaugsmes.
Nīče iznīcinoši kritizē kristīgo morāli par tās nostāšanos vārgo pusē. Viņš uzskata, ka augstvērtīgu cilvēku raksturo varas griba, tieksme pēc izaugsmes un stipruma, tomēr kultūrā šādas īpašības visbiežāk tiek nosodītas, no tām baidās. Kristietība cildina un veido „vārgo, zemo un izvirtušo” tipu, kas ir pretstatā dabiskajiem instinktiem un tieksmei pēc izaugsmes. „Augstākā” tipa cilvēkos kristīgā morāle saskata ļaunumu, grēcīgumu un maldus.
Kristietība dzīves smaguma centru novieto viņpasaulē, tādā veidā atņemot smaguma centru īstajai dzīvei.
Nīče kritizē vienu no galvenajām kristīgās morāles vērtībām – līdzcietību. Līdzi ciešana pastiprina ciešanas un spēka zaudēšanu. Līdzcietība saglabā to, kam pienāktos iznīkt, un noliedz izdzīvošanas instinktus.
Nīčes morāle ir teleoloģiska, tā ir orientēta uz mērķi – varas gribas realizēšanu, cilvēku augstākā tipa izaugsmi un pārcilvēka radīšanu. Nīčem ir nepieņemama morāle, kas nav balstīta iekšējā nepieciešamībā. Nīčes morāle par labām atzīst cilvēka īpašības, kas veicina attīstību un izaugsmi. Viņš noniecina kristīgo morāli un tās līdzcietību pret vājumu, jo saskata tajā dzīves spēka noliegumu. Nīče uzskata, ka Kants ir ietekmējies no kristīgās morāles un viņa kategoriskais imperatīvs un deontoloģiskā morālfilozofija, kas vērtību piešķir tikumam, pienākumam un labumam pašam par sevi, arī noliedz dzīves spēku
Nīče lielāko daļu filozofu uzskata par priesteru mantiniekiem un dižciltīgas morāles pretiniekiem. Priesteris Nīčem ir „profesionāls dzīves noliedzējs”, un priestera tipa filozofs turpina priesteru uzsākto virzienu, apkrāpjot sevi ar „tev būs” morāli.
Kristīgā morāle ir atdalīta no realitātes, tā īstenību „vilto, padara nevērtīgu un noliedz”. Nīče apgalvo, ka kristietības sadomātie priekštati (pašpārmetumi, grēks, dažādu sajūtu reliģiskas idiosinkrāzijas interpretācija , kārdinājums) noliedz dabisko un pasniedz to kā pretnostatāmu Dievam. Kristietībā saskatāma nepatika un naids pret realitāti.
Nīče kristietību uzskata par zemākā tipa cilvēkiem pievilcīgu apmānu, kas baro viņu egoismu, bet uz augstākā tipa cilvēkiem iedarbojas nomācoši un iznīcinoši.
„Morāles izcelšanās” ievadā Nīče cilvēka dzīves pieredzi salīdzina ar miegā daļēji saklausītiem 12 pulksteņa zvaniem, kad pēc pamošanās nav skaidrs, cik zvanu ir atskanējis. Pieredze dzīves laikā tiek piemirsta un sajaucās, un tas padara mūs par svešiniekiem sev pašiem.
3 traktātos Nīče apraksta savu hipotēzi par morāles priekšstatu izcelsmi. Viņš uzskata, ka ir nepieciešama morālo vērtību kritika, lai pārvērtētu šo vērtību pašu vērtību, īpašu uzmanību pievēršot nožēlai, pašnoliegumam un pašuzupurēšanai. Nīče uzskata, ka nožēlas morāle ir dzīvi noliedzošs cilvēces drauds. Morāles priekšstatu vērtība tiek uzskatīta par kaut ko pašsaprotamu un neapstrīdamu, tomēr Ir jāizzina morāles priekšstatu tapšanas apstākļi, cēloņi un būtība, lai noskaidrotu to vērtību.
Pirmajā traktātā Nīče aplūko to kā atšķiras jēdzienu “labs/slikts” un “labs/ļauns” izpratne kungu un vergu morālē. Vārdu etimoloģijā ir saskatāms, ka sākotnējā “labs” nozīme ir bijusi saistīta ar dižciltīgo un aristokrātisko, visu, kas ir stiprs un dzīves enerģiju stiprinošs, turpretī “slikts” saistījies ar zemo, parasto un vulgāro. Tomēr ap laiku, kad noritējis 30 gadu karš, notikusi pārmaiņa uz mūsdienās joprojām pazīstamo labā izpratni.
Vergu morāle ievieš “labā/ļaunā” nošķīrumu, kurā ļaunais ir viss, kas iepriekš kungu morālē ticis uzskatīts par labo. Šīs vērtības veido vājo aizvainojums un skaudība pret dižciltīgajiem. Vergu morāle netiecas pēc atriebības ar rīcību kā dižciltīgie, bet tā vietā izveido izdomātu atriebību. Tādēļ vergu morālei sevis uzturēšanas nolūkos ir nepieciešams ienaidnieks (atšķirībā no dižciltīgo morāles, kura vēršas pret ienaidnieku un drīz pēc tā uzveikšanas par to aizmirst). Vergu morāle uzskata, ka vājie ir svētīti un iemantos mūžīgu dzīvi, tādā veidā beigās uzvarot stipros.
Otro traktātu Nīče iesāk, aprakstot aizmiršanas nozīmīgumu. Bez aizmiršanas nebūtu iespējama laime, prieks, cerības, lepnums un tagadne. Lai spētu atcerēties, ir nepieciešams ar savu gribu veidot atmiņu, plānot nākotnes notikumus un virkne dažādu spēju: spēja atšķirt nejaušus notikumus no nepieciešamiem, saprast cēlonību, novērtēt nākotnes notikumus it kā tie notiktu tagadnē, spēju skaidri zināt mērķi un veidus, kā to sasniegt.
Nīče apgalvo, ka atbildība sākotnēji ir cēlusies no pirmatnējā cilvēka pārejas uz agrāru sabiedrību, kurā bijusi nepieciešamība standartizēta, regulāra, līdzīga un tādējādi paredzama cilvēka. Cilvēkam nepieciešamās īpašības ieaudzinājusi sabiedrības morāle.
Kā visa šī ilgā cilvēka vēstures posma rezultātu Nīče redz mūsdienu emancipēto cilvēku, kuram ir brīvā griba, autonoma morāle un tiesības dot solījumus. Apziņa par spēju būt atbildīgam, spēja noteikt savu likteni pēc Nīčes domām ir kļuvusi par instinktu. Pats emancipētais cilvēks šo instinktu sauc par sirdsapziņu.
Sliktā sirdsapziņa ir veidojusies pārejā uz agrāro sabiedrību, kad dzīvnieku instinkti vairs nebija iederīgi standartizētā, organizētā sabiedrībā, tādēļ tie tika apspiesti. Sliktā sirdsapziņa mūsdienās joprojām ir vērsta pret dzīvnieku instinktiem, un Nīče uzskata, ka cilvēkiem tā būtu jāvērš pret lietām, kuras noliedz dzīves spēku un varas gribu.
Trešajā traktātā Nīče apraksta askētisko ideālu, kuram ir daudzas formas. Lielākajai daļai parasto cilvēku tas esot mēģinājums sevi redzēt kā “pārāk labu” pasaulei un cīnīties pret sāpēm un garlaicību, bet, piemēram, priesteriem tas ir viņu varas apliecinājums. Filozofiem askētiskais ideāls var likt nonākt pie uzskatiem, ka apkārtējā pasaule ir mānīga.
Askētismam mēdz pievērsties tie, kuriem dzīve šķiet pārlieku grūta, tādēļ tie vēršas pret to. Cilvēki skatās uz sevi kā grēciniekiem un soda sevi par to.
Lai arī askētiskie ideāli ir vērsti pret dzīves spēku, tie ir spēcīga gribas izpausme. Askētisms cilvēkam var sniegt sajūtu, ka viņš pats pilnībā ir savas dzīves noteicējs.
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 4th, 2026 | 11:58 am
Grieķu val. μυστική (sc. παράδοσις), μυστικός; latīņu val. mystica, mysticus; angļu val. mystic, mystical; franču val. mystique; itāļu val. mistica, mistico, vācu val. Mystik, mystisch.
Grieķu vārds μυστικός (adjektīvs no verba μύω „noslēgties”, „aizvērt”, piem., „aizvērt acis” ) nozīmē vispirms tik vien kā „saistīts ar mistērijām”, „saistīts ar slepenu rituālu” , bet arī vispārīgi „tumšs”, „noslēpumains” (pretstats: φανερόν „atvērts”). Filosofiski nozīmīgs šis vārds kļūst vēlīnajā antīkajā laikmetā. To lieto tur, kur norāda uz kāda izteikuma slēpto jēgu, kāda tumša vārda noslēpumaino nozīmi. Tā Prokls runā par Parmenīda vai teologu μυστική παράδοσις. Jo augstākām, dievišķākām lietām pievēršas, jo izteiksmes līdzekļi kļūst mistiskāki un noslēpumainkiā. Šis vārds (μυστικός) noder arī Pītagora mācības raksturojumā, dažreiz arī, lai raksturotu Dēmokrita mācību. Saskaņā ar Proklu, mītiem nepieciešama mistiski un dievišķi inspirēta izpratne. Mistiskajā vienotībā ar dievišķo pavisam ir jāpamet saikne ar matēriju. Plotīns slavē savu skolnieku Porfīriju, kad tas recitē kādu dzejoli, kurā daudz kas teikts mistiskā veidā entuziastiski (μυστικώς μετ’ έντουσιασμού) un ar slēptu jēgu. Latīņu valodā grieķu vārds μυστικός parādās kā svešvārds vai latinizētā formā (mysticus): arī te tas saistīts ar mistērijām vai nozīmē „slepens”.
Grieķu patristikā atrodami dažādi šī vārda lietojumi. Tas tagad attiecas arī uz kristīgi teoloģiskās mācības saturu. Grūti saprotamās dogmas par Kristus dievišķumu vai par sv. Trīsvienību tiek sauktas par mistiskām, taču tā tiek dēvēta arī visa Atklāsmes sniegtā, cilvēka prātam nepieejamā mācība, Jēzus Labā vēsts un īpaši bieži – sakramenti. Mistiska ir Svēto Rakstu tipoloģiskā un alegoriskā jēga. Aleksandrijas Klēments nošķir to, kas apustuļiem teikts tipoloģiski mistiski un līdzībās, un to, kas tiem teikts skaidri un neapslēpti. Origens domā, ka dievišķais logoss ieviesis Rakstos šķēršļus un noslēpumus, lai caur tiem cilvēks nonāktu pie dziļākas jēgas, kas ir slēpta pūlim. Jāizlaužas līdz vārdu mistiskajai jēgai. Vecā Derība tipoloģiski norāda uz Jauno Derību, uz Jēzu: praviešu mistiskās norādes ir atklājušās Jēzū. Latīņu Baznīcas tēvi arī lieto šo vārdu. Augustīns apkaro pagānu „fabulae” , kas stāsta par mistiskām norisēm, taču arī zina, ka atsevišķi notikumi, skaitļi, vārdi var nest slēptu mistisku (pārnestu, uzreiz nesaskatāmu) jēgu.
Viduslaikos šī vārda lietojumu nosaka gadsimtiem ilgi citētie Pseidodionīsija Areopagīta teksti. It īpaši viņa nelielais darbs μυστική τεολογία pamudināja uz vārda „mistika” komentēšanu. Jāpaceļas neizzinošā vienotībā ar to, kas ir pāri katrai būtībai un izziņai, pie dievišķās pārdabiskās tumsas stara. Jo augstāk šajā ceļā paceļas, jo mazāk paliek vārdu, lai par to runātu. Dievišķā tumsā ir klusēšana. Teoloģijai jāizmanto noliedzoši izteikumi: Dievs nav uztverams ar jutekļiem, nav garīgs, nav neesošs, nav esošs. Akvīnas Toms arī atsaucas uz mistiskiem izklāstiem (expositiones mysticae) kā uz vienīgajiem Dievam atbilstošajiem izteikumiem, jo no jutekliskās sfēras ņemtie izteiksmes līdzekļi nespēj tvert Dieva būtības daudzveidību.
Bez tam viduslaikos vārdi „mysticus”, „mystice” nozīmē arī Rakstu alegorisku izklāstu. Tā šos vārdus lieto Jānis Skots Erigena, Hugo no sv. Viktora abatijas, kas nošķir Rakstu morālo un mistisko jēgu, Rihards no sv. Viktora abatijas, kas nošķir vēsturisko un mistisko jēgu, pēdējo sadalot tropoloģiskajā, alegoriskajā un anagoģiskajā jēgā. Līdzīgi Akvīnas Toms lieto vārdu salikumus „ratio mystica”, „causa mystica”, „sensus mysticus”, „intellectus mysticus”, „mystica significatio”, bez tam bieži runājot par Baznīcu kā „corpus mysticum”.
Taču arī dievišķā izziņa tiek saukta par mistisku. Tā to sauc jau Pseidodionīsijs Areopagīts, kas runā par divām teoloģiskām tradīcijām: viena ir άπόρρητον καί μυστικήν, bet otra – pieejama un atklāta. Arī Jānis Skots Erigena runā par divinae et mysticae speculationes un Hugo no sv. Viktora abatijas par divina, mystica speculamina. Atsaucoties uz Žanu Žersonu Dionīsijs Kartūzietis runā par mistisko teoloģiju kā experimentalis cognitio de Deo – pētošu un meklējošu Dieva izziņu.
Turpretī to autoru tekstos, kurus šodien bieži sauc par „mistiķiem”, šis vārds parādās reti. Johaness Taulers tulko „corpus mysticum” kā „geistlicher licham”. Un Meistars Ekharts lieto vārdu „mistika” sensus mysticus nozīmē. Bingenes Hildegarde turpretī redz sava darba „Scivias” uzdevumu, „pavēstīt par aizslēgtajiem noslēpumiem” (clausuram mysticorum resera), ko cilvēki bailēs norakuši savas dvēseles apslēptās vietās.
Nikolajs no Kues secina no Pseidodionīsija, ka docta ignorantia ir vienīgais ceļš, kurā atrast Dievu. Dievs ir tikai viņpus pretmetu sakrišanas. Viņā sakrīt lielais un mazais, daudzums un mazums. Un tā tad arī ir mistiskā teoloģija. Mistiskajiem teologiem ir svarīgi atstāt sapratnes izziņas robežas, jo tā izzina tikai distinkto. Jādodas Dieva tumsā, Dieva coicidentia, kas ir bezgalība. Theologia mystica tādējādi ved pie Tukšuma un Dieva klusējoša vērojuma, jo par Dievu nevar pateikt neko, ko Dievs bezgalīgi nepārsniegtu. Devotio moderna kustībā (Heinrihs Herps u.c.) mistiskā teoloģija tiek saukta par „occultissima sapientia” (apslēptāko gudrību), ko dievišķā apskaidrībā cilvēks saņem tieši.
Baroka laikmetā G. Arnolds ar vārdu „mistika” saprot augstāku Dieva vērošanas pakāpi vai arī dziļāko dvēseles un Dieva vienotību.
I. Kants kritiski runā par mistiku un misticismu kā par pārlēcienu (salto mortale) no jēdzieniem pie nedomājamā, kā par noslēpumu sagaidīšanu. Tā ir prātu nogalinoša. Šim vārdu lietojumam pievienojas 18. un 19. gs. plaši izplatītais „misticisma” kā jūtu reliģijas un jūsmošanas negatīvais apzīmējums.
Romantiķi turpretī mēģina nošķirt maldīgo misticismu un patiesas mistikas. Tā Novaliss saka, ka „reliģiju, mīlestību, dabu, valsti” var aplūkot tikai mistiski (noslēpumaini). Būt atvētam mistiskajam, nozīmē būt atvērtam personīgajam, individuālajam, noslēpumainajam. Frīdrihs Šlēgelis noraida aplamo un kaitīgo misticismu. Patiesā mistika ir pareizā dievišķo noslēpumu izziņa, kurā gars visu vēro kā brīnumu un noslēpumu, arī to, ko citādi uzskata par dabisku un pierastu.
Arī Šellings vēršas pret aplamo misticismu un mistiku: daudzi sauc par mistisku to, ka pārsniedz viņu subjektīvās spriešanas spējas. Mistisks turpretī ir viss, daba, ja tai pareizi pievēršamies. Galvenais tādējādi nav vis tas, ko kāds sauc par mistisku, bet pieejas veids – kā kaut kam pievēršamies.
Par mistiku Francs fon Bāders sauc dabisko un dievišķo noslēpumu pētniecību, taču noraida „mistifikātorus”, kas šai pētniecībai kaitē. Jozefs Geress lieto vārdu „mistika” tik plaši, ka tā nozīme ietver arī maģisko, demonisko un okulto. Tomēr „mistiskā dzīve” ir tā, kas pievēršas esamības dziļākajai mistērijai Dievā.
Hēgelis zina par šī vārda negatīvo lietojumu un cenšas to reabilitēt ar savas filosofijas instrumentārija palīdzību. Mistisks ir noslēpumains, tiesa, tikai sapratnei, kas tikai nošķir, bet neredz konkrēti vienoto. Mistisks ir spekulatīvs, saprātam pieejama pretmetu vienība. Visu saprātīgo tāpēc jāsauc par mistisko, jo tas pārsniedz sapratnes robežas, bet tāpēc vēl ne – domāšanas robežas. Filosofijas vēsturē mistiķi bijuši Žans Žersons, Sabundas Raimunds, Rodžers Bēkons, Raimunds Lullijs, kuriem daudz kopīga ar neoplatonismu un spinozismu. Hēgeļa skolnieks Karls Rozenkrancs kā mistikas centrālo motīvu izceļ vienotību ar Dievu , bet A. Helferihs izceļ mistikas un spekulatīvās filosofijas radniecību.
Grieķu vārds μυστικός (adjektīvs no verba μύω „noslēgties”, „aizvērt”, piem., „aizvērt acis” ) nozīmē vispirms tik vien kā „saistīts ar mistērijām”, „saistīts ar slepenu rituālu” , bet arī vispārīgi „tumšs”, „noslēpumains” (pretstats: φανερόν „atvērts”). Filosofiski nozīmīgs šis vārds kļūst vēlīnajā antīkajā laikmetā. To lieto tur, kur norāda uz kāda izteikuma slēpto jēgu, kāda tumša vārda noslēpumaino nozīmi. Tā Prokls runā par Parmenīda vai teologu μυστική παράδοσις. Jo augstākām, dievišķākām lietām pievēršas, jo izteiksmes līdzekļi kļūst mistiskāki un noslēpumainkiā. Šis vārds (μυστικός) noder arī Pītagora mācības raksturojumā, dažreiz arī, lai raksturotu Dēmokrita mācību. Saskaņā ar Proklu, mītiem nepieciešama mistiski un dievišķi inspirēta izpratne. Mistiskajā vienotībā ar dievišķo pavisam ir jāpamet saikne ar matēriju. Plotīns slavē savu skolnieku Porfīriju, kad tas recitē kādu dzejoli, kurā daudz kas teikts mistiskā veidā entuziastiski (μυστικώς μετ’ έντουσιασμού) un ar slēptu jēgu. Latīņu valodā grieķu vārds μυστικός parādās kā svešvārds vai latinizētā formā (mysticus): arī te tas saistīts ar mistērijām vai nozīmē „slepens”.
Grieķu patristikā atrodami dažādi šī vārda lietojumi. Tas tagad attiecas arī uz kristīgi teoloģiskās mācības saturu. Grūti saprotamās dogmas par Kristus dievišķumu vai par sv. Trīsvienību tiek sauktas par mistiskām, taču tā tiek dēvēta arī visa Atklāsmes sniegtā, cilvēka prātam nepieejamā mācība, Jēzus Labā vēsts un īpaši bieži – sakramenti. Mistiska ir Svēto Rakstu tipoloģiskā un alegoriskā jēga. Aleksandrijas Klēments nošķir to, kas apustuļiem teikts tipoloģiski mistiski un līdzībās, un to, kas tiem teikts skaidri un neapslēpti. Origens domā, ka dievišķais logoss ieviesis Rakstos šķēršļus un noslēpumus, lai caur tiem cilvēks nonāktu pie dziļākas jēgas, kas ir slēpta pūlim. Jāizlaužas līdz vārdu mistiskajai jēgai. Vecā Derība tipoloģiski norāda uz Jauno Derību, uz Jēzu: praviešu mistiskās norādes ir atklājušās Jēzū. Latīņu Baznīcas tēvi arī lieto šo vārdu. Augustīns apkaro pagānu „fabulae” , kas stāsta par mistiskām norisēm, taču arī zina, ka atsevišķi notikumi, skaitļi, vārdi var nest slēptu mistisku (pārnestu, uzreiz nesaskatāmu) jēgu.
Viduslaikos šī vārda lietojumu nosaka gadsimtiem ilgi citētie Pseidodionīsija Areopagīta teksti. It īpaši viņa nelielais darbs μυστική τεολογία pamudināja uz vārda „mistika” komentēšanu. Jāpaceļas neizzinošā vienotībā ar to, kas ir pāri katrai būtībai un izziņai, pie dievišķās pārdabiskās tumsas stara. Jo augstāk šajā ceļā paceļas, jo mazāk paliek vārdu, lai par to runātu. Dievišķā tumsā ir klusēšana. Teoloģijai jāizmanto noliedzoši izteikumi: Dievs nav uztverams ar jutekļiem, nav garīgs, nav neesošs, nav esošs. Akvīnas Toms arī atsaucas uz mistiskiem izklāstiem (expositiones mysticae) kā uz vienīgajiem Dievam atbilstošajiem izteikumiem, jo no jutekliskās sfēras ņemtie izteiksmes līdzekļi nespēj tvert Dieva būtības daudzveidību.
Bez tam viduslaikos vārdi „mysticus”, „mystice” nozīmē arī Rakstu alegorisku izklāstu. Tā šos vārdus lieto Jānis Skots Erigena, Hugo no sv. Viktora abatijas, kas nošķir Rakstu morālo un mistisko jēgu, Rihards no sv. Viktora abatijas, kas nošķir vēsturisko un mistisko jēgu, pēdējo sadalot tropoloģiskajā, alegoriskajā un anagoģiskajā jēgā. Līdzīgi Akvīnas Toms lieto vārdu salikumus „ratio mystica”, „causa mystica”, „sensus mysticus”, „intellectus mysticus”, „mystica significatio”, bez tam bieži runājot par Baznīcu kā „corpus mysticum”.
Taču arī dievišķā izziņa tiek saukta par mistisku. Tā to sauc jau Pseidodionīsijs Areopagīts, kas runā par divām teoloģiskām tradīcijām: viena ir άπόρρητον καί μυστικήν, bet otra – pieejama un atklāta. Arī Jānis Skots Erigena runā par divinae et mysticae speculationes un Hugo no sv. Viktora abatijas par divina, mystica speculamina. Atsaucoties uz Žanu Žersonu Dionīsijs Kartūzietis runā par mistisko teoloģiju kā experimentalis cognitio de Deo – pētošu un meklējošu Dieva izziņu.
Turpretī to autoru tekstos, kurus šodien bieži sauc par „mistiķiem”, šis vārds parādās reti. Johaness Taulers tulko „corpus mysticum” kā „geistlicher licham”. Un Meistars Ekharts lieto vārdu „mistika” sensus mysticus nozīmē. Bingenes Hildegarde turpretī redz sava darba „Scivias” uzdevumu, „pavēstīt par aizslēgtajiem noslēpumiem” (clausuram mysticorum resera), ko cilvēki bailēs norakuši savas dvēseles apslēptās vietās.
Nikolajs no Kues secina no Pseidodionīsija, ka docta ignorantia ir vienīgais ceļš, kurā atrast Dievu. Dievs ir tikai viņpus pretmetu sakrišanas. Viņā sakrīt lielais un mazais, daudzums un mazums. Un tā tad arī ir mistiskā teoloģija. Mistiskajiem teologiem ir svarīgi atstāt sapratnes izziņas robežas, jo tā izzina tikai distinkto. Jādodas Dieva tumsā, Dieva coicidentia, kas ir bezgalība. Theologia mystica tādējādi ved pie Tukšuma un Dieva klusējoša vērojuma, jo par Dievu nevar pateikt neko, ko Dievs bezgalīgi nepārsniegtu. Devotio moderna kustībā (Heinrihs Herps u.c.) mistiskā teoloģija tiek saukta par „occultissima sapientia” (apslēptāko gudrību), ko dievišķā apskaidrībā cilvēks saņem tieši.
Baroka laikmetā G. Arnolds ar vārdu „mistika” saprot augstāku Dieva vērošanas pakāpi vai arī dziļāko dvēseles un Dieva vienotību.
I. Kants kritiski runā par mistiku un misticismu kā par pārlēcienu (salto mortale) no jēdzieniem pie nedomājamā, kā par noslēpumu sagaidīšanu. Tā ir prātu nogalinoša. Šim vārdu lietojumam pievienojas 18. un 19. gs. plaši izplatītais „misticisma” kā jūtu reliģijas un jūsmošanas negatīvais apzīmējums.
Romantiķi turpretī mēģina nošķirt maldīgo misticismu un patiesas mistikas. Tā Novaliss saka, ka „reliģiju, mīlestību, dabu, valsti” var aplūkot tikai mistiski (noslēpumaini). Būt atvētam mistiskajam, nozīmē būt atvērtam personīgajam, individuālajam, noslēpumainajam. Frīdrihs Šlēgelis noraida aplamo un kaitīgo misticismu. Patiesā mistika ir pareizā dievišķo noslēpumu izziņa, kurā gars visu vēro kā brīnumu un noslēpumu, arī to, ko citādi uzskata par dabisku un pierastu.
Arī Šellings vēršas pret aplamo misticismu un mistiku: daudzi sauc par mistisku to, ka pārsniedz viņu subjektīvās spriešanas spējas. Mistisks turpretī ir viss, daba, ja tai pareizi pievēršamies. Galvenais tādējādi nav vis tas, ko kāds sauc par mistisku, bet pieejas veids – kā kaut kam pievēršamies.
Par mistiku Francs fon Bāders sauc dabisko un dievišķo noslēpumu pētniecību, taču noraida „mistifikātorus”, kas šai pētniecībai kaitē. Jozefs Geress lieto vārdu „mistika” tik plaši, ka tā nozīme ietver arī maģisko, demonisko un okulto. Tomēr „mistiskā dzīve” ir tā, kas pievēršas esamības dziļākajai mistērijai Dievā.
Hēgelis zina par šī vārda negatīvo lietojumu un cenšas to reabilitēt ar savas filosofijas instrumentārija palīdzību. Mistisks ir noslēpumains, tiesa, tikai sapratnei, kas tikai nošķir, bet neredz konkrēti vienoto. Mistisks ir spekulatīvs, saprātam pieejama pretmetu vienība. Visu saprātīgo tāpēc jāsauc par mistisko, jo tas pārsniedz sapratnes robežas, bet tāpēc vēl ne – domāšanas robežas. Filosofijas vēsturē mistiķi bijuši Žans Žersons, Sabundas Raimunds, Rodžers Bēkons, Raimunds Lullijs, kuriem daudz kopīga ar neoplatonismu un spinozismu. Hēgeļa skolnieks Karls Rozenkrancs kā mistikas centrālo motīvu izceļ vienotību ar Dievu , bet A. Helferihs izceļ mistikas un spekulatīvās filosofijas radniecību.
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
May. 4th, 2026 | 10:53 am
Vairākās intervijās esat stāstījusi, ka jūsu dzīves laikā jūs bildinājuši daudzi vīrieši, tostarp reiz pat Juris Kulakovs. Tomēr apprecējāties tikai vienu reizi, un šajās attiecībās pasaulē nāca arī jūsu dēls Matīss.
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Apr. 21st, 2026 | 11:43 am
Likumprojekts
Likuma nosaukums
I nodaļa
Vispārīgie noteikumi
1. pants. Likumā lietotie termini
Likumā lietoti šādi termini:
1) termins – skaidrojums;
2) termins – skaidrojums:
a) skaidrojums,
b) skaidrojums,
c) skaidrojums;
3) termins – skaidrojums.
2. pants. Likuma mērķis
Likuma mērķis ir nodrošināt ..
3. pants. Likuma darbības joma
(1) Likums nosaka ..
(2) Likums neattiecas uz ..
..
II nodaļa
Speciālie noteikumi
12. pants. Pants
(1) Daļa.
(2) Daļa:
1) punkts;
2) punkts:
a) apakšpunkts,
b) apakšpunkts,
c) apakšpunkts;
3) punkts.
(3) Daļa.
..
Pārejas noteikumi
1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par …" (Latvijas Vēstnesis, 2013, 1. nr.; 2014, 1. nr.).
2. Punkts:
1) apakšpunkts:
a) apakšpunkts,
b) apakšpunkts,
c) apakšpunkts.
2) apakšpunkts.
3. Punkts.
Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām
Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:
1) .. Direktīvas ..;
2) .. Direktīvas ..
Likums stājas spēkā 2017. gada 1. janvārī.
.. ministrs
..
Likuma nosaukums
I nodaļa
Vispārīgie noteikumi
1. pants. Likumā lietotie termini
Likumā lietoti šādi termini:
1) termins – skaidrojums;
2) termins – skaidrojums:
a) skaidrojums,
b) skaidrojums,
c) skaidrojums;
3) termins – skaidrojums.
2. pants. Likuma mērķis
Likuma mērķis ir nodrošināt ..
3. pants. Likuma darbības joma
(1) Likums nosaka ..
(2) Likums neattiecas uz ..
..
II nodaļa
Speciālie noteikumi
12. pants. Pants
(1) Daļa.
(2) Daļa:
1) punkts;
2) punkts:
a) apakšpunkts,
b) apakšpunkts,
c) apakšpunkts;
3) punkts.
(3) Daļa.
..
Pārejas noteikumi
1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par …" (Latvijas Vēstnesis, 2013, 1. nr.; 2014, 1. nr.).
2. Punkts:
1) apakšpunkts:
a) apakšpunkts,
b) apakšpunkts,
c) apakšpunkts.
2) apakšpunkts.
3. Punkts.
Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām
Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:
1) .. Direktīvas ..;
2) .. Direktīvas ..
Likums stājas spēkā 2017. gada 1. janvārī.
.. ministrs
..
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Apr. 1st, 2026 | 11:06 am
kādreiz bija "viena lieta ir cita lieta", tagad ir "tas dara to, tas dara to – tā ir, tā ir, tā ir"
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Feb. 13th, 2026 | 11:28 am
The link you provided is being treated as a search by my browser. Instead, please convert the file content into a Base64-encoded Data URI and provide it inside a code block so I can paste it into my address bar to trigger the download.
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Aug. 25th, 2025 | 08:23 am
ja būtu palūgusi sievietēm uzasināt nažus, nekas tāds nebūtu noticis
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Aug. 11th, 2025 | 11:19 am
linarrrrrrrrrrrrrrrrrd
Link | Leave a comment | Add to Memories
f1 = helping hand
Aug. 11th, 2025 | 10:47 am
Bībeles grāmatu nosaukumi un saīsinājumi
Apstiprināti Latvijas Bībeles biedrībā 2003. gada 17. jūlijā
Vecās Derības grāmatas
• Likumu grāmatas (5)
Pirmā Mozus grāmata 1Moz
Otrā Mozus grāmata 2Moz
Trešā Mozus grāmata 3Moz
Ceturtā Mozus grāmata 4Moz
Piektā Mozus grāmata 5Moz
• Vēstures grāmatas (12)
Jozuas grāmata Joz
Soģu grāmata Soģ
Rutes grāmata Rut
Pirmā Samuēla grāmata 1Sam
Otrā Samuēla grāmata 2Sam
Pirmā Ķēniņu grāmata 1Ķēn
Otrā Ķēniņu grāmata 2Ķēn
Pirmā Laiku grāmata 1L
Otrā Laiku grāmata 2L
Ezras grāmata Ezr
Nehemijas grāmata Neh
Esteres grāmata Est
• Dzejas un gudrības grāmatas (5)
Ījaba grāmata Īj
Psalmi Ps
Sakāmvārdi Sak
Mācītājs Māc
Dziesmu dziesma Dz
• Praviešu grāmatas (17)
Jesajas grāmata Jes
Jeremijas grāmata Jer
Raudu dziesmas Rdz
Ecehiēla grāmata Ech
Daniēla grāmata Dan
Hozejas grāmata Hoz
Joēla grāmata Jl
Amosa grāmata Am
Obadjas grāmata Ob
Jonas grāmata Jon
Mihas grāmata Mih
Nahuma grāmata Nah
Habakuka grāmata Hab
Cefanjas grāmata Cef
Hagaja grāmata Hag
Zaharijas grāmata Zah
Maleahija grāmata Mal
Jaunās Derības grāmatas
• Vēstures grāmatas (5)
Mateja evaņģēlijs Mt
Marka evaņģēlijs Mk
Lūkas evaņģēlijs Lk
Jāņa evaņģēlijs Jņ
Apustuļu darbi Apd
• Vēstules (21)
Pāvila vēstule romiešiem Rm
Pāvila 1. vēstule korintiešiem 1kor
Pāvila 2. vēstule korintiešiem 2kor
Pāvila vēstule galatiešiem Gal
Pāvila vēstule efeziešiem Ef
Pāvila vēstule filipiešiem Flp
Pāvila vēstule kolosiešiem Kol
Pāvila 1. vēstule tesaloniķiešiem 1tes
Pāvila 2. vēstule tesaloniķiešiem 2tes
Pāvila 1. vēstule Timotejam 1Tim
Pāvila 2. vēstule Timotejam 2Tim
Pāvila vēstule Titam Tit
Pāvila vēstule Filemonam Flm
Vēstule ebrejiem Ebr
Jēkaba vēstule Jk
Pētera 1. vēstule 1Pēt
Pētera 2. vēstule 2Pēt
Jāņa 1. vēstule 1Jņ
Jāņa 2. vēstule 2Jņ
Jāņa 3. vēstule 3Jņ
Jūdas vēstule Jūd
• Pravieša grāmata (1)
Jāņa atklāsmes grāmata Atkl
Apstiprināti Latvijas Bībeles biedrībā 2003. gada 17. jūlijā
Vecās Derības grāmatas
• Likumu grāmatas (5)
Pirmā Mozus grāmata 1Moz
Otrā Mozus grāmata 2Moz
Trešā Mozus grāmata 3Moz
Ceturtā Mozus grāmata 4Moz
Piektā Mozus grāmata 5Moz
• Vēstures grāmatas (12)
Jozuas grāmata Joz
Soģu grāmata Soģ
Rutes grāmata Rut
Pirmā Samuēla grāmata 1Sam
Otrā Samuēla grāmata 2Sam
Pirmā Ķēniņu grāmata 1Ķēn
Otrā Ķēniņu grāmata 2Ķēn
Pirmā Laiku grāmata 1L
Otrā Laiku grāmata 2L
Ezras grāmata Ezr
Nehemijas grāmata Neh
Esteres grāmata Est
• Dzejas un gudrības grāmatas (5)
Ījaba grāmata Īj
Psalmi Ps
Sakāmvārdi Sak
Mācītājs Māc
Dziesmu dziesma Dz
• Praviešu grāmatas (17)
Jesajas grāmata Jes
Jeremijas grāmata Jer
Raudu dziesmas Rdz
Ecehiēla grāmata Ech
Daniēla grāmata Dan
Hozejas grāmata Hoz
Joēla grāmata Jl
Amosa grāmata Am
Obadjas grāmata Ob
Jonas grāmata Jon
Mihas grāmata Mih
Nahuma grāmata Nah
Habakuka grāmata Hab
Cefanjas grāmata Cef
Hagaja grāmata Hag
Zaharijas grāmata Zah
Maleahija grāmata Mal
Jaunās Derības grāmatas
• Vēstures grāmatas (5)
Mateja evaņģēlijs Mt
Marka evaņģēlijs Mk
Lūkas evaņģēlijs Lk
Jāņa evaņģēlijs Jņ
Apustuļu darbi Apd
• Vēstules (21)
Pāvila vēstule romiešiem Rm
Pāvila 1. vēstule korintiešiem 1kor
Pāvila 2. vēstule korintiešiem 2kor
Pāvila vēstule galatiešiem Gal
Pāvila vēstule efeziešiem Ef
Pāvila vēstule filipiešiem Flp
Pāvila vēstule kolosiešiem Kol
Pāvila 1. vēstule tesaloniķiešiem 1tes
Pāvila 2. vēstule tesaloniķiešiem 2tes
Pāvila 1. vēstule Timotejam 1Tim
Pāvila 2. vēstule Timotejam 2Tim
Pāvila vēstule Titam Tit
Pāvila vēstule Filemonam Flm
Vēstule ebrejiem Ebr
Jēkaba vēstule Jk
Pētera 1. vēstule 1Pēt
Pētera 2. vēstule 2Pēt
Jāņa 1. vēstule 1Jņ
Jāņa 2. vēstule 2Jņ
Jāņa 3. vēstule 3Jņ
Jūdas vēstule Jūd
• Pravieša grāmata (1)
Jāņa atklāsmes grāmata Atkl
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Apr. 28th, 2025 | 07:42 am
Ja mūsu realitāte pastāv domāšanas, valodas un rīcības robežās, Freimanis tiecas šīs robežas nojaukt un mudina atrast jaunu jēgu. Autors ironiski atspēko mūsdienās aktīvi proponēto veiksmes kultu un produktivitātes jābūtību, saprotamību, skaidrību un panākumus kā pašsaprotamu indivīda vērtības rādītāju.