(no subject)
May. 4th, 2026 | 11:58 am
From:: f1
Grieķu val. μυστική (sc. παράδοσις), μυστικός; latīņu val. mystica, mysticus; angļu val. mystic, mystical; franču val. mystique; itāļu val. mistica, mistico, vācu val. Mystik, mystisch.
Grieķu vārds μυστικός (adjektīvs no verba μύω „noslēgties”, „aizvērt”, piem., „aizvērt acis” ) nozīmē vispirms tik vien kā „saistīts ar mistērijām”, „saistīts ar slepenu rituālu” , bet arī vispārīgi „tumšs”, „noslēpumains” (pretstats: φανερόν „atvērts”). Filosofiski nozīmīgs šis vārds kļūst vēlīnajā antīkajā laikmetā. To lieto tur, kur norāda uz kāda izteikuma slēpto jēgu, kāda tumša vārda noslēpumaino nozīmi. Tā Prokls runā par Parmenīda vai teologu μυστική παράδοσις. Jo augstākām, dievišķākām lietām pievēršas, jo izteiksmes līdzekļi kļūst mistiskāki un noslēpumainkiā. Šis vārds (μυστικός) noder arī Pītagora mācības raksturojumā, dažreiz arī, lai raksturotu Dēmokrita mācību. Saskaņā ar Proklu, mītiem nepieciešama mistiski un dievišķi inspirēta izpratne. Mistiskajā vienotībā ar dievišķo pavisam ir jāpamet saikne ar matēriju. Plotīns slavē savu skolnieku Porfīriju, kad tas recitē kādu dzejoli, kurā daudz kas teikts mistiskā veidā entuziastiski (μυστικώς μετ’ έντουσιασμού) un ar slēptu jēgu. Latīņu valodā grieķu vārds μυστικός parādās kā svešvārds vai latinizētā formā (mysticus): arī te tas saistīts ar mistērijām vai nozīmē „slepens”.
Grieķu patristikā atrodami dažādi šī vārda lietojumi. Tas tagad attiecas arī uz kristīgi teoloģiskās mācības saturu. Grūti saprotamās dogmas par Kristus dievišķumu vai par sv. Trīsvienību tiek sauktas par mistiskām, taču tā tiek dēvēta arī visa Atklāsmes sniegtā, cilvēka prātam nepieejamā mācība, Jēzus Labā vēsts un īpaši bieži – sakramenti. Mistiska ir Svēto Rakstu tipoloģiskā un alegoriskā jēga. Aleksandrijas Klēments nošķir to, kas apustuļiem teikts tipoloģiski mistiski un līdzībās, un to, kas tiem teikts skaidri un neapslēpti. Origens domā, ka dievišķais logoss ieviesis Rakstos šķēršļus un noslēpumus, lai caur tiem cilvēks nonāktu pie dziļākas jēgas, kas ir slēpta pūlim. Jāizlaužas līdz vārdu mistiskajai jēgai. Vecā Derība tipoloģiski norāda uz Jauno Derību, uz Jēzu: praviešu mistiskās norādes ir atklājušās Jēzū. Latīņu Baznīcas tēvi arī lieto šo vārdu. Augustīns apkaro pagānu „fabulae” , kas stāsta par mistiskām norisēm, taču arī zina, ka atsevišķi notikumi, skaitļi, vārdi var nest slēptu mistisku (pārnestu, uzreiz nesaskatāmu) jēgu.
Viduslaikos šī vārda lietojumu nosaka gadsimtiem ilgi citētie Pseidodionīsija Areopagīta teksti. It īpaši viņa nelielais darbs μυστική τεολογία pamudināja uz vārda „mistika” komentēšanu. Jāpaceļas neizzinošā vienotībā ar to, kas ir pāri katrai būtībai un izziņai, pie dievišķās pārdabiskās tumsas stara. Jo augstāk šajā ceļā paceļas, jo mazāk paliek vārdu, lai par to runātu. Dievišķā tumsā ir klusēšana. Teoloģijai jāizmanto noliedzoši izteikumi: Dievs nav uztverams ar jutekļiem, nav garīgs, nav neesošs, nav esošs. Akvīnas Toms arī atsaucas uz mistiskiem izklāstiem (expositiones mysticae) kā uz vienīgajiem Dievam atbilstošajiem izteikumiem, jo no jutekliskās sfēras ņemtie izteiksmes līdzekļi nespēj tvert Dieva būtības daudzveidību.
Bez tam viduslaikos vārdi „mysticus”, „mystice” nozīmē arī Rakstu alegorisku izklāstu. Tā šos vārdus lieto Jānis Skots Erigena, Hugo no sv. Viktora abatijas, kas nošķir Rakstu morālo un mistisko jēgu, Rihards no sv. Viktora abatijas, kas nošķir vēsturisko un mistisko jēgu, pēdējo sadalot tropoloģiskajā, alegoriskajā un anagoģiskajā jēgā. Līdzīgi Akvīnas Toms lieto vārdu salikumus „ratio mystica”, „causa mystica”, „sensus mysticus”, „intellectus mysticus”, „mystica significatio”, bez tam bieži runājot par Baznīcu kā „corpus mysticum”.
Taču arī dievišķā izziņa tiek saukta par mistisku. Tā to sauc jau Pseidodionīsijs Areopagīts, kas runā par divām teoloģiskām tradīcijām: viena ir άπόρρητον καί μυστικήν, bet otra – pieejama un atklāta. Arī Jānis Skots Erigena runā par divinae et mysticae speculationes un Hugo no sv. Viktora abatijas par divina, mystica speculamina. Atsaucoties uz Žanu Žersonu Dionīsijs Kartūzietis runā par mistisko teoloģiju kā experimentalis cognitio de Deo – pētošu un meklējošu Dieva izziņu.
Turpretī to autoru tekstos, kurus šodien bieži sauc par „mistiķiem”, šis vārds parādās reti. Johaness Taulers tulko „corpus mysticum” kā „geistlicher licham”. Un Meistars Ekharts lieto vārdu „mistika” sensus mysticus nozīmē. Bingenes Hildegarde turpretī redz sava darba „Scivias” uzdevumu, „pavēstīt par aizslēgtajiem noslēpumiem” (clausuram mysticorum resera), ko cilvēki bailēs norakuši savas dvēseles apslēptās vietās.
Nikolajs no Kues secina no Pseidodionīsija, ka docta ignorantia ir vienīgais ceļš, kurā atrast Dievu. Dievs ir tikai viņpus pretmetu sakrišanas. Viņā sakrīt lielais un mazais, daudzums un mazums. Un tā tad arī ir mistiskā teoloģija. Mistiskajiem teologiem ir svarīgi atstāt sapratnes izziņas robežas, jo tā izzina tikai distinkto. Jādodas Dieva tumsā, Dieva coicidentia, kas ir bezgalība. Theologia mystica tādējādi ved pie Tukšuma un Dieva klusējoša vērojuma, jo par Dievu nevar pateikt neko, ko Dievs bezgalīgi nepārsniegtu. Devotio moderna kustībā (Heinrihs Herps u.c.) mistiskā teoloģija tiek saukta par „occultissima sapientia” (apslēptāko gudrību), ko dievišķā apskaidrībā cilvēks saņem tieši.
Baroka laikmetā G. Arnolds ar vārdu „mistika” saprot augstāku Dieva vērošanas pakāpi vai arī dziļāko dvēseles un Dieva vienotību.
I. Kants kritiski runā par mistiku un misticismu kā par pārlēcienu (salto mortale) no jēdzieniem pie nedomājamā, kā par noslēpumu sagaidīšanu. Tā ir prātu nogalinoša. Šim vārdu lietojumam pievienojas 18. un 19. gs. plaši izplatītais „misticisma” kā jūtu reliģijas un jūsmošanas negatīvais apzīmējums.
Romantiķi turpretī mēģina nošķirt maldīgo misticismu un patiesas mistikas. Tā Novaliss saka, ka „reliģiju, mīlestību, dabu, valsti” var aplūkot tikai mistiski (noslēpumaini). Būt atvētam mistiskajam, nozīmē būt atvērtam personīgajam, individuālajam, noslēpumainajam. Frīdrihs Šlēgelis noraida aplamo un kaitīgo misticismu. Patiesā mistika ir pareizā dievišķo noslēpumu izziņa, kurā gars visu vēro kā brīnumu un noslēpumu, arī to, ko citādi uzskata par dabisku un pierastu.
Arī Šellings vēršas pret aplamo misticismu un mistiku: daudzi sauc par mistisku to, ka pārsniedz viņu subjektīvās spriešanas spējas. Mistisks turpretī ir viss, daba, ja tai pareizi pievēršamies. Galvenais tādējādi nav vis tas, ko kāds sauc par mistisku, bet pieejas veids – kā kaut kam pievēršamies.
Par mistiku Francs fon Bāders sauc dabisko un dievišķo noslēpumu pētniecību, taču noraida „mistifikātorus”, kas šai pētniecībai kaitē. Jozefs Geress lieto vārdu „mistika” tik plaši, ka tā nozīme ietver arī maģisko, demonisko un okulto. Tomēr „mistiskā dzīve” ir tā, kas pievēršas esamības dziļākajai mistērijai Dievā.
Hēgelis zina par šī vārda negatīvo lietojumu un cenšas to reabilitēt ar savas filosofijas instrumentārija palīdzību. Mistisks ir noslēpumains, tiesa, tikai sapratnei, kas tikai nošķir, bet neredz konkrēti vienoto. Mistisks ir spekulatīvs, saprātam pieejama pretmetu vienība. Visu saprātīgo tāpēc jāsauc par mistisko, jo tas pārsniedz sapratnes robežas, bet tāpēc vēl ne – domāšanas robežas. Filosofijas vēsturē mistiķi bijuši Žans Žersons, Sabundas Raimunds, Rodžers Bēkons, Raimunds Lullijs, kuriem daudz kopīga ar neoplatonismu un spinozismu. Hēgeļa skolnieks Karls Rozenkrancs kā mistikas centrālo motīvu izceļ vienotību ar Dievu , bet A. Helferihs izceļ mistikas un spekulatīvās filosofijas radniecību.
Grieķu vārds μυστικός (adjektīvs no verba μύω „noslēgties”, „aizvērt”, piem., „aizvērt acis” ) nozīmē vispirms tik vien kā „saistīts ar mistērijām”, „saistīts ar slepenu rituālu” , bet arī vispārīgi „tumšs”, „noslēpumains” (pretstats: φανερόν „atvērts”). Filosofiski nozīmīgs šis vārds kļūst vēlīnajā antīkajā laikmetā. To lieto tur, kur norāda uz kāda izteikuma slēpto jēgu, kāda tumša vārda noslēpumaino nozīmi. Tā Prokls runā par Parmenīda vai teologu μυστική παράδοσις. Jo augstākām, dievišķākām lietām pievēršas, jo izteiksmes līdzekļi kļūst mistiskāki un noslēpumainkiā. Šis vārds (μυστικός) noder arī Pītagora mācības raksturojumā, dažreiz arī, lai raksturotu Dēmokrita mācību. Saskaņā ar Proklu, mītiem nepieciešama mistiski un dievišķi inspirēta izpratne. Mistiskajā vienotībā ar dievišķo pavisam ir jāpamet saikne ar matēriju. Plotīns slavē savu skolnieku Porfīriju, kad tas recitē kādu dzejoli, kurā daudz kas teikts mistiskā veidā entuziastiski (μυστικώς μετ’ έντουσιασμού) un ar slēptu jēgu. Latīņu valodā grieķu vārds μυστικός parādās kā svešvārds vai latinizētā formā (mysticus): arī te tas saistīts ar mistērijām vai nozīmē „slepens”.
Grieķu patristikā atrodami dažādi šī vārda lietojumi. Tas tagad attiecas arī uz kristīgi teoloģiskās mācības saturu. Grūti saprotamās dogmas par Kristus dievišķumu vai par sv. Trīsvienību tiek sauktas par mistiskām, taču tā tiek dēvēta arī visa Atklāsmes sniegtā, cilvēka prātam nepieejamā mācība, Jēzus Labā vēsts un īpaši bieži – sakramenti. Mistiska ir Svēto Rakstu tipoloģiskā un alegoriskā jēga. Aleksandrijas Klēments nošķir to, kas apustuļiem teikts tipoloģiski mistiski un līdzībās, un to, kas tiem teikts skaidri un neapslēpti. Origens domā, ka dievišķais logoss ieviesis Rakstos šķēršļus un noslēpumus, lai caur tiem cilvēks nonāktu pie dziļākas jēgas, kas ir slēpta pūlim. Jāizlaužas līdz vārdu mistiskajai jēgai. Vecā Derība tipoloģiski norāda uz Jauno Derību, uz Jēzu: praviešu mistiskās norādes ir atklājušās Jēzū. Latīņu Baznīcas tēvi arī lieto šo vārdu. Augustīns apkaro pagānu „fabulae” , kas stāsta par mistiskām norisēm, taču arī zina, ka atsevišķi notikumi, skaitļi, vārdi var nest slēptu mistisku (pārnestu, uzreiz nesaskatāmu) jēgu.
Viduslaikos šī vārda lietojumu nosaka gadsimtiem ilgi citētie Pseidodionīsija Areopagīta teksti. It īpaši viņa nelielais darbs μυστική τεολογία pamudināja uz vārda „mistika” komentēšanu. Jāpaceļas neizzinošā vienotībā ar to, kas ir pāri katrai būtībai un izziņai, pie dievišķās pārdabiskās tumsas stara. Jo augstāk šajā ceļā paceļas, jo mazāk paliek vārdu, lai par to runātu. Dievišķā tumsā ir klusēšana. Teoloģijai jāizmanto noliedzoši izteikumi: Dievs nav uztverams ar jutekļiem, nav garīgs, nav neesošs, nav esošs. Akvīnas Toms arī atsaucas uz mistiskiem izklāstiem (expositiones mysticae) kā uz vienīgajiem Dievam atbilstošajiem izteikumiem, jo no jutekliskās sfēras ņemtie izteiksmes līdzekļi nespēj tvert Dieva būtības daudzveidību.
Bez tam viduslaikos vārdi „mysticus”, „mystice” nozīmē arī Rakstu alegorisku izklāstu. Tā šos vārdus lieto Jānis Skots Erigena, Hugo no sv. Viktora abatijas, kas nošķir Rakstu morālo un mistisko jēgu, Rihards no sv. Viktora abatijas, kas nošķir vēsturisko un mistisko jēgu, pēdējo sadalot tropoloģiskajā, alegoriskajā un anagoģiskajā jēgā. Līdzīgi Akvīnas Toms lieto vārdu salikumus „ratio mystica”, „causa mystica”, „sensus mysticus”, „intellectus mysticus”, „mystica significatio”, bez tam bieži runājot par Baznīcu kā „corpus mysticum”.
Taču arī dievišķā izziņa tiek saukta par mistisku. Tā to sauc jau Pseidodionīsijs Areopagīts, kas runā par divām teoloģiskām tradīcijām: viena ir άπόρρητον καί μυστικήν, bet otra – pieejama un atklāta. Arī Jānis Skots Erigena runā par divinae et mysticae speculationes un Hugo no sv. Viktora abatijas par divina, mystica speculamina. Atsaucoties uz Žanu Žersonu Dionīsijs Kartūzietis runā par mistisko teoloģiju kā experimentalis cognitio de Deo – pētošu un meklējošu Dieva izziņu.
Turpretī to autoru tekstos, kurus šodien bieži sauc par „mistiķiem”, šis vārds parādās reti. Johaness Taulers tulko „corpus mysticum” kā „geistlicher licham”. Un Meistars Ekharts lieto vārdu „mistika” sensus mysticus nozīmē. Bingenes Hildegarde turpretī redz sava darba „Scivias” uzdevumu, „pavēstīt par aizslēgtajiem noslēpumiem” (clausuram mysticorum resera), ko cilvēki bailēs norakuši savas dvēseles apslēptās vietās.
Nikolajs no Kues secina no Pseidodionīsija, ka docta ignorantia ir vienīgais ceļš, kurā atrast Dievu. Dievs ir tikai viņpus pretmetu sakrišanas. Viņā sakrīt lielais un mazais, daudzums un mazums. Un tā tad arī ir mistiskā teoloģija. Mistiskajiem teologiem ir svarīgi atstāt sapratnes izziņas robežas, jo tā izzina tikai distinkto. Jādodas Dieva tumsā, Dieva coicidentia, kas ir bezgalība. Theologia mystica tādējādi ved pie Tukšuma un Dieva klusējoša vērojuma, jo par Dievu nevar pateikt neko, ko Dievs bezgalīgi nepārsniegtu. Devotio moderna kustībā (Heinrihs Herps u.c.) mistiskā teoloģija tiek saukta par „occultissima sapientia” (apslēptāko gudrību), ko dievišķā apskaidrībā cilvēks saņem tieši.
Baroka laikmetā G. Arnolds ar vārdu „mistika” saprot augstāku Dieva vērošanas pakāpi vai arī dziļāko dvēseles un Dieva vienotību.
I. Kants kritiski runā par mistiku un misticismu kā par pārlēcienu (salto mortale) no jēdzieniem pie nedomājamā, kā par noslēpumu sagaidīšanu. Tā ir prātu nogalinoša. Šim vārdu lietojumam pievienojas 18. un 19. gs. plaši izplatītais „misticisma” kā jūtu reliģijas un jūsmošanas negatīvais apzīmējums.
Romantiķi turpretī mēģina nošķirt maldīgo misticismu un patiesas mistikas. Tā Novaliss saka, ka „reliģiju, mīlestību, dabu, valsti” var aplūkot tikai mistiski (noslēpumaini). Būt atvētam mistiskajam, nozīmē būt atvērtam personīgajam, individuālajam, noslēpumainajam. Frīdrihs Šlēgelis noraida aplamo un kaitīgo misticismu. Patiesā mistika ir pareizā dievišķo noslēpumu izziņa, kurā gars visu vēro kā brīnumu un noslēpumu, arī to, ko citādi uzskata par dabisku un pierastu.
Arī Šellings vēršas pret aplamo misticismu un mistiku: daudzi sauc par mistisku to, ka pārsniedz viņu subjektīvās spriešanas spējas. Mistisks turpretī ir viss, daba, ja tai pareizi pievēršamies. Galvenais tādējādi nav vis tas, ko kāds sauc par mistisku, bet pieejas veids – kā kaut kam pievēršamies.
Par mistiku Francs fon Bāders sauc dabisko un dievišķo noslēpumu pētniecību, taču noraida „mistifikātorus”, kas šai pētniecībai kaitē. Jozefs Geress lieto vārdu „mistika” tik plaši, ka tā nozīme ietver arī maģisko, demonisko un okulto. Tomēr „mistiskā dzīve” ir tā, kas pievēršas esamības dziļākajai mistērijai Dievā.
Hēgelis zina par šī vārda negatīvo lietojumu un cenšas to reabilitēt ar savas filosofijas instrumentārija palīdzību. Mistisks ir noslēpumains, tiesa, tikai sapratnei, kas tikai nošķir, bet neredz konkrēti vienoto. Mistisks ir spekulatīvs, saprātam pieejama pretmetu vienība. Visu saprātīgo tāpēc jāsauc par mistisko, jo tas pārsniedz sapratnes robežas, bet tāpēc vēl ne – domāšanas robežas. Filosofijas vēsturē mistiķi bijuši Žans Žersons, Sabundas Raimunds, Rodžers Bēkons, Raimunds Lullijs, kuriem daudz kopīga ar neoplatonismu un spinozismu. Hēgeļa skolnieks Karls Rozenkrancs kā mistikas centrālo motīvu izceļ vienotību ar Dievu , bet A. Helferihs izceļ mistikas un spekulatīvās filosofijas radniecību.