Nereti gadās iemocīt un iegrozīt sevī to pozitīvo domāšanu jo bet tā viņa mēdz arī pazust tālēs zilajās, nezinu, visbiežāk darbojas - visu esošo situāciju saņemties un spēt ieraudzīt no citas puses.
Koncentrēties uz to kas ir (un ko no tā es vēl varu iegūt) nevis uz to kā nav.
Pasēdēt, padomāt, var arī paskumt, bet galvenais nonākt līdz rezultātam, kaut kādām cerībām un darbības plānam savā galvā, tad palēkties, sasist plaukstas, pārspļaut pār plecu un mest tarbu pār muguru un doties pasaulē, jo lai nu kā, bet pasaulē tomēr joprojām netrūkst arī labi, sirsnīgi un atsaucīgi cilvēki, netrūkst veidi kā nodarbināt sevi, pilnveidot un visā visumā būt sev vai sabiedrībai derīgs, kas jau arī pirmāmkārtām veido to laimes apziņu, pēc tam jau atkal jāsāk domāt - kas man ir, un ko vēl es no tā varu gūt.

Uh, man te komentārs kā blogs izvērtās, bet man visnotaļ aktuāla tēma, jācensās, jācenšās! ;)

p.s. manuprāt, ilgstoša sevis noniecināšana un pastāvīga negatīvā saskatīšana jau ir nolaidība.