Pirmā brīvdiena mēneša laikā un tik tā dabūju kārtot ārstu atziņas. Bet nu esmu kojās un neko nedaru.
Cik jauki :D
Ir jau noslēgts īres līgums tuvāko pāris nedēļu laikā pārvākšos uz centru, vismaz tur būs sava istaba. Bet pietrūks koju cilvēku.
3dien jādodas uz teātri, pierunāju savas koju meitenes un būsi maziņš bariņš, kas dosies baudīt kultūru. Pietrūkst viņas.

Darbs man ļoti patīk un kolēģes ir super. Viņas saprot manu humoru vai vismaz tā trūkumu :D
Labākais joks darbā. Neiet ne lielais ledusskapis, ne tējas var uztaisīt, arī kredītkartes nestrādā. Darba biedrene cenšas paskaidrot klientam kpc tāda situācija utt. Klients - Jums priekšniecība sūdīga. Labākais tas, ka jaunais vadītājs tieši tajā momentā bija pie mums pienācis un stāvēja tieši aiz klienta :D Visu gan pārvērtām par joku un izsmējāmies. Bet ko gan citu darīt :D Vismaz humors izvelk tādās situācijās.

Kad es biju maza-es nespēju sagaidīt,kad spēšu just,uzticēties,mīlēt,iegūt draugus, taču dzīve man nedaudz lika vilties visā skaistajā,kas pasaulē ir.
Cilvēki visu ir padarījuši tik nodevīgu,bezrūpīgu,vienaldzīgu un ikdienišķu.
Tagad katrs otrais mīl katru dienu citu cilvēku,
draugus maina kā zeķes,
un emocijas tiek nomestas,sabradātas un nepaceltas.
Vai tā ir pasaule,kurā vēlējos uzaugt?

Es biju gaidījusi kko daudz,daudz skaistāku.

I'm back :)
Mantu kaudze, istabiņās tīrīšana un foršās kursa biedrenes satikšana, kas protams beidzās ar pasēdēšanu vecajā labajā pīpētavā.
Neatteiktos jau pārvākties uz dzīvokli, tam ir daudz priekšrocības.
Bet c'moon koju burvība! Stāva ballītes, vazāšanās pa istabiņām, nakts sarunas pie tējas krūzes un cigaretes.
Laiks šeit ir īsta studentu dzīve ar nākošās dienas kontroldarbu tēmu atprasīšanu viens otram gaiteņa vidū ar aliņu rokā :D
Laiks ātri apskrien. Jau sāksies trešais gads kojās. Bet varbūt drīzumā apstāšos pie tiem pašiem 2 gadiem. Vēl nezinu.

Man patīk būt vienai pašai kojās... reizēm... šodien noteikti. Mūzika fonā, aliņš rokā un laba grāmata. Jā, zinu ir piektdiena. Bet šoreiz mana piektdiena ir enerģijas uzkrāšana visai nedēļai, kura paies pirmo lekciju apmeklēšanā un noteiktu priekšmetu izvērtēšanā.

1. Darbs, stress, daudz alkohola, maz seksa, maz miega un bez iekšējā miera.
2. Ballīte ar kursabiedru pārīti. Pārīši pārāk bieži strīdas. A man pohuj.
3. Darbs atāāāā... :)
4. Kolka, biologu bāze, draugi, ugunskurs un jūras svētki.
5. Draugs no Anglijas ciemos, ugunskurs pļavas vidū, alus, desiņas, bloki, sarunas, vilšanās bijušajā puisī (es domāju, ka viņš ir labojies izrādās, kā nē).
6. Atpakaļ uz Kolku ar kursabiedru. Divdomīgas sarunas, mājieni un milzīgs kārdinājums. Sprogainums un dabiskums. Dzīve saskaņā ar dabu.
7. Mājas, savējās- tuvākās sirdij. Brauciens uz Rīgu, draugi, andrejsala, lidojošais šķīvītis, sarunas, post-roks.
8. Kolka- šoreiz vesela nedēļa. Peldes mēnesgaismā pa pliko ar pasniedzējiem. Ugunskurs un brendijs ar pasniedzējiem. Pirtī pēršanās (nebiju to darījusi pāris gadus). Atkal sprogainība un kleitas, ikdienā tā nav. Padošanās kārdinājumam. Pašveidotas obojas klausīšanās pie ugunskura. Sarunas par un ap... visu. Draugi ciemojas. Labākais draugs- es tagad saprotu, kas tevi velk visu laiku uz Kolku. Aizvilku visus peldēties jūrā pa pliko naktī :) pastaiga līdz ragam, tekila(ar sāli un citronu), dziedāšana, skraidīšana pa smiltīm. Gatovošanās mājupceļam, naksnīgas sarunas ar puisi momentam. Skatīšanās teleskopā un zvaigžņu meklēšana, redzēju Jupiteru :)
9. Mājas... visa pārdomāšana.
10. Andrejsala. Ballīte Vecrīgā. Dejošana, alkohols, draudzene, 2 ārzemnieki un Jānis. Dejas. Tikšanās ar bijušo darba kolēģi, kas bija/ir kaut kas vairāk. Kontakts atjaunots. Rīts... Kiwi Bar.
11. Mājas pāris dienas. Brauciens un Plieņciemu pie omes un senča. Atbrauc bijušais darba kolēģis. Čill, jūra, vīns, mākoņi, pastaiga, mežs un sarunas.
12. Mājas. Viss apnicis, Jātiek prom no cilvēkiem. Noslēdzos 4 sienās ar grāmatu rokās.
13. Melnezers, Pastaigas, cigaretes un alus.
14. Vecāķi. Atvadīšanās no kursa biedrenes. Erasmus viņai. Pasēdēšana. Rīts, jūra, suņi, mežs, skraidīšana un mazliet skumjas.
15. 3 jubilejas pēc kārtas.
16. Mājās, grāmata, nets tiek ignorēts tāpat kā telefons.
17. Darba intervija. Stress. Pēc nedēļas uzzināšu vai tikšu.
18. Rīt krāmēšanās uz kojām. Lielā revidēšana. Atgriešanās Rīgā. Skumji, bet neko nenožēlojo no vasaras. Izdarīju visu un vēl vairāk.

Sen nav rakstīts nekas šeit. Manā personīgā domu un emociju miskastē.
No darba jau kādu laiku atpakaļ aizgāju. Stresa vairs nav un esmu apmierināta. Bet naudu jau vajag un atsākas skola. Draudzene piedāvā strādāt atkal par viesmīli. No vienas puses ļoooti negribas, no otras tāda alga un čajas. Studentam tomēr grūti dabūt patiešām labi atalgotu darbu uz pusslodzi. Kārdinājums.

Privātā dzīve gan šobrīd ir neskaidra. Divi puiši ar puspabeigtām attiecībām. Nu nahuj. Bet forši puiši.
Cenšos nejaukties viņu dzīvē, ja viņi vēlas atbraukt ciemos, izvazāties, iedzert un labi pavadīt laiku ir laipni aicināti. Protams sexa nebūs. Neiešu tik ļoti čakarēt savu dzīvi :D

Jocīgi, ka dzīve sastāv no darba, stresa un alkohola...
Viesmīles darbā ir sasodīti daudz stresa, bet sāku jau lēnā garā pierast.

Nekādas personīgās dzīves ārpus darba. Tikai ļoti reta draugu satikšana un iedzeršanas pēc maiņas ar darba biedriem. Ir jancīgi aiziet uz darbu, kad vēl ir gaišs un beigt maiņu, kad jau sāk aust gaisma.

Un, kur man prāts bija, vakar aiziet ar darba biedru divatā dzert?
Labi, ka nekas Tāds nenotika. Bet tikai dejošana un koķetēšana, un skūpstīšanās.
Labi, ka sarunāts, ka tas paliek tikai starp mums. Un, lai tik viņš pamēģina kādam to pateikt.

Viņš- nekas īpašs, tikai jauks puisis, kurš ir interesants, bet ne mans tips.

Tādas lietas sanāk, ka nav pat laika seksam un eksistē tikai darbs un darba biedri.
Man vajag iziet medībās kādu nakti ar jau paredzamām sekām. Tikai jādabū brīvu kādu vakaru no darba.
Un tad es jutīšos apmierināta.

Perfekts vienas nakts sakars...
Dejas, kā priekšspēles... kas neko nesola, bet var būt tomēr.
Sarunas 3 valodās, jo puisis no Lietuvas, kaut arī dzīvo Latvijā.
Godīgums, smiekli un mīļums...
Pie viņa šaha spēlēšana uz grīdas...

Moments, kas man iespiedies atmiņā. Es uz balkona izeju kreklā pīpēt. Tīri auksts, bet man pohuj. Viņš neko nesakot atnest siltu jaku un apliek man apkārt un aiziet taisīt tēju.
No latviešu puikām, tādu jauku žestu biju tikai vienreiz piedzīvojusi.

Var būt vakaru perfektāku darīja tas, ka viņš bija vecāks par mani. Zināja, ko darīt un ko nē.
Smaids to visu atceroties vēl joprojām manā sejā mīt.

Un nevajag mainīties ar kontaktiem... priekš kam?
Nevajag sabojāt pirmo skaisto iespaidu ar ikdienas muļķībām.
Nevajag satikties 2x skaidrā un saprast, ka tu esi pilnīgi nepareizi novērtējis cilvēku.

Lai paliek tik skaistās atmiņas un smaids sejā.

Tev tās ir tikai plikas debesis... Man tas ir viss...
Tajās mīt mani sapņi un cerības. Debesis ir mans iedvesmas un enerģijas avots.
Tu smejies par mani, mazo muļķi, kas tic!
Bet bez tām esmu tikai plika čaula, lelle ar ko tev spēlēties.
Bet var būt to tu vēlies panākt?
Tev vajag kārtējo bārbiju. Bet kādēļ, tad tu skaties manā virzienā.
Esmu tālu no bārbijas, es esmu puiciska, un lepojos ar to!
Tu esi tipisks puisi, ej tālāk, es lasu tevī kā grāmatā.
Un tādēļ vien šai spēlei ir jābeidzas.

Izrādās, ka ne tikai man pietrūkst mūsu sarunu...
Sēdēšana koju pīpētavā ar tējas krūzi un cigareti... sarunas par visu un neko...
Kojas bez savējiem cilvēkiem ir palikušas garlaicīgas.

Tuvojas pavasaris... saule mānīgi stāsta par savu siltumu... Mele! Ārā ir auksts.

Cik jocīgi apzināties, ka lielākā daļa no draugiem ir atraduši savu otru pusīti. Bet, lai es meklētu, tikai tādēļ, lai nebūtu viena un iederētos bariņā? Nē, paldies.
Nevajag man cilvēku blakus tikai vajadzības pēc. Mānīga ir izjūta, ka laimīgs tu vari būt tikai ar otru cilvēku.

Mani laimes mirkļi:
-sēdēt uz soliņa un baudīt sauli, kamēr austiņās skan laba mūzika;
-skatīties labu filmu ar alēnu blakus;
-aizmigt labai dziesmai skanot;
-pastaigas gar jūras krastu;
-vērot saulrietu un apzināties, ka šis moments pieder tikai man;
- un citi.
Protams draugu kompānijā pavadīt laiku, bet bez viņiem var arī iztikt.

Jocīgi esmu beidzot pieradusi būt viena pati un šie mirkļi vienai pašai ir maģiski... Tie ir domāti tikai man.

Mans ego ir audzis, pie tam pamatīgi :)
Laikam jau tādēļ, ka zinu es varu visu, ko vēlos...

Nakts un rīts viņa skavās bija piemīlīgs... māju sajūta viņa azotē.
Viņa skūpsti un glāsti, tik paredzami, bet mīļi.
Ak, tu, mana mazā atkarība.
Un es viņa...
Gadi, kas pagājuši neko nemaina, attiecības pa vidu ar citiem, nenozīmē tik daudz, kā retie mirkļi kopā.
Un nevajag obligāti sexu, pietiek ar viens otra siltumu.
Un kaut arī zinām, ka nebūs ilgstoša turpinājuma, tas ir skaisti, tie mirkļi.
Jā, mēs esam mazohisti un sadisti vienlaicīgi...
Bet, savā ziņā, tas ir skaisti :)

Atkal uznācis besis... ko, lai dara, ja viss ir apnicis...
šodien pasūtīju 2 puišus...
Renārs: izpisi un pameti :D
un viņam daļēji ir taisnība... pārgulēju ar puisi, kas kādreiz man bija viss, man atlika ieraudzīt viņu dzīvē, lai izkustu. Bet tagad neko pilnībā vairs nejūtu. Tāds ir dzīve, nekas nestāv uz vietas.

Un reizēm ir jābūt nahalam, lai saliktu savā dzīvē visu pa plauktiņiem.
Esmu tikusi jau pie beigām. Ceru, ka neuzradīsies jauns idiots, kura dēļ pazaudēšu galvu.

Otrdien pēdējo reizi apzināti satikšu Renāru un tad viss. Stāsts beigsies, jo viņš arī mazliet ir apnicis, kā visi citi. Ja nebūtu vajadzīgs viņš pētījumam laboratorijā, tad vispār būtu ideāli. Bet, laikam jau ka vajag pielikt punktu :D un šis būs viens trekns punkts :D

Man nevajag tavu salauzto sirdi, jo man pašai ar savu pietiek.
Man nevajag ziemas aukstumu, jo nav, kas silda aukstās naktīs.
Man nevajag māņus un tēlu, jo man pašai viņu pietiek.
Man nevajag ilūzijas meistaru, jo pati esmu tāda.

Ziema nomāc, lai cik skaista arī viņa nebūtu.
Tas aukstums un miers, liek saprast, kas pietrūkst dzīvē.
Gribās mazu dvesmu siltuma un laimes, bet kaut kā nesanāk.
Mazu saules staru ikdienā uz sejas, sirdī un dziļi dvēselē.

Vakar biju uz teātri.
Tās sajūtas un idejas, māņi un tēli, emocijas un tāle...
Nekas neliek tā just un apzināties, cik maz esi paveicis, bet cik daudz vēl priekšā.

Mindfuck ar jaunu varoni manā dzīvē... un atkal... bet cik ilgi?
Kādu brīdi vēl turpināšu, līdz kāds tiks sāpināts.

Idejas, ko vajadzētu realizēt ar bijušo labāko draugu... Kas to būtu domājis, ka tiksim tik tālu...

Viņa meklēja biedru vienai naktij, gabalu svešas dzīves, lai spraigāk justu, lai aizmirstu sevi un pārāk sāpīgo skaidrību, ka nekad nekas nepaliek, ne es, ne tu un vismazāk mēs.. -Remarks

Dzīve ir tik īsa, ka gribas izbaudīt katru momentu. Katru elpas vilcienu un katru iespēju, reizēm ir jāizvēlas viena, bet laika gaitā tiek dota iespēja realizēt kādu vecu vēlmi.
Man tika dota šāda iespēja- nenožēloju, bet, kas to būtu domājis, ka no manas puses, ķīmija ir pazudusi.

Vēsture ir spirālveidīga gan skatoties lielos vēsturisko momentos, gan personīgajā dzīvē.
Ko, lai dara, ja man nav sirdsapziņas par citu jūtām. Ja esmu pietiekami liela egoiste, lai baudītu dzīvi uz viesiem 110%, pēc saviem ieskatiem. Nenožēloju neko :)

Bet zinu, ka vienu dienu man tas varētu smagi atspēlēties.
Vienalga- dzīve ir skaista :) Un man patīk spēlēties :D

Nogurums... nav spēka... gribas palīst zem segas un gulēt... ilgi...
Līdz mani pamodinās kāds, kurš spētu man iemācīt atkal priecāties par dzīvi.
Ikdienas pienākumi, rutīna, lekcijas, testi, labori... nu cik var...
Bet, laiks jau negaida mirkli, kad būs iedvesma. Tas žņaudz nost ar savām prasībām un iesākušo skrējienu, ko neviens nespēj apturēt.
Šādos momentos gribas, lai pasaule uz brīdi apstātos, sastingtu un paliktu tikai cilvēks ar savām domām, ko ikdienas rutīnā, skrējienā un burzmā nevar sadzirdēt.

Dodiet man mirkli elpas... bet pat to nevar paspēt...

un atkal esmu kritusi apātijā

Žēl, ka vienīgā cerība izkrist no rutīnas pagaisa. Tā nu atkal esmu kāmītis, kas skrien savā ritenī, uz riņķi un riņķi un riņķi un riņķi un riņķi... un tā līdz kāds man paliks kāju priekšā un attapšos ar seju dubļos.

Tāda bezcerība pārņēmusi, jau atkal jūdzos.
Esmu tur, kur biju sākumā... Apjukums, sajukums, pajukums...
Šobrīd tik eksistēju- elpoju,ēdu, pīpēju... Bailes iet gulēt, lai vēl vairāk neiekristu rutīnā.

Izlasīju labu tekstu.
Maybe the Survivors' Club wasn't something you "earned," but simply what you
were born into when you came out of your mother's womb. Your heartbeat
put you on the roster and then the rest of it was just a question of
vocabulary: The nouns and verbs used to describe the events that rocked
your foundation and sent you flailing were not always the same as other
people's, but the random cruelties of disease and accident, and the malicious
focus of evil men and nasty deeds, and the heartbreak of loss with all its
stinging whips and rattling chains . . . at the core, it was all the same.
And there was no opt-out clause in the club's bylaws--unless you
offed yourself. [J.R.Ward]

Nez kādēļ katru dienu jācīnas par elpu, par savu vietu zem saules. Bet īstenībā no tā nav nekāda jēga.

There is a game I don't wanna play
There is a secret I don't wanna tell U
There is a time I don't wanna see anything

So I wake up every day
To smoke and drink
To tell U lies
In bed between us

But in the end
I just don't care about anything

Peace in me, in my soul and heart... I'm free... from everything


[...for now...]

Tik patīkama sajūta zinot, ka nejūtu vairs neko. Brīvība manā prātā! Beidzot!
Vairs neilgojos pēc viņa apskāvieniem un glāstiem, siltuma un vārdiem.
Viņš vairs nav pēdējā doma manā prātā pirms miega un nav arī pirmā pamostoties.
Es atkal esmu es! Sarkastiska kuce. Un es ar to lepojos.

es brūku es brūku es brūku es brūku es brūku
es lūztu es lūztu es lūztu es lūztu es lūztu

un man nav neviena kam piezvanīt
es esmu ļoti daudzu uzticības persona un cilvēks kam regulāri izkrata sirdi
man nav neviena kam piezvanīt

sēžot uz palodzes pīpējot es sapratu ka esmu pilnīgi viena
tik vientuļa un tas ir skumji
jocīgi zibšņi debesīs un mūzika fonā
gribās aizmirsties bet pat mūzika nesniedz mierinājumu

Esmu iztukšota, katrs apskāviens un pieskāriens, ko man davā apkārt esošie cilvēki man neko nenozīmē, pat uzdzen riebumu.
Gribas ielīst alā un pazust no visa apkārt esošā.
Katram cilvēkam kaut ko vajag no manis, katrs grib, lai es tieši viņam veltītu laiku.
Cik egoistiski... jo es gribu arī laiku sev.
Smaida manā sejā nav...

Šodien bija Miķelis piekāpis, gribēja, lai palīdzu ar anatomiju. Katrs vārds un smaids ar piespiešanos mijās manās lūpās.

Man arvien biežāk sāk pārmest to, ka es nespēju visiem veltīt laiku.
Un man šobrīd ir pat pohuj.
ir tikai 2 cilvēki uz pasaules, ko es gribu satikt:
1. manu māsu, ka šobrīd ir Londonā;
2. manu mīļo sievietī, kas ar savu smaidu liks arī man pasmaidīt un paraudzīties uz dzīvi ar pozitīvismu.