Es tik sūdzos par lietām, jūtos nelaimīga.
Un man daleca... pati vien vainīga esmu.
Ir vieglāk novelt vainu uz citiem nekā paskatīties apkārt.
Šodien sapratu, ka, ja es mainu attieksmi, skatījums uz lietām arī mainās.

Pietiek sevi žēlot! Ir pienācis laiks mainīt savu attieksmi.
Jo man ir paveicies pa lielam. Un depresija tikai tādēļ, ka ir rutīna. Nožēlojami. Es esmu nožēlojama.
Ir PAVASARIS... Pārmaiņu laiks... nu ko sāksim pārmaiņas ar sevi. Un tad jau arī viss pārējais mainīsies ;)

Ko darīt, ka vairs nezini, ko darīt. Kā sakārtot savas prioritātes dzīvē? Kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi.
Nekā...

Darbs... Ja darbā ir sistēma- iemet jauniņo ūdenī un skaties vai viņš peldēs vai nē. Kā lai rada sistēmu, par kuru tev nav ne mazāko zināšanu.
Un kur, lai atrod tam visam laiku, ja jau rutīnas darba pienākumi prasa, lai esi darbā 6 dienas nedēļā.

Nav spēka. Nav laika. Veselība jau pakāsta. Atvaļinājums jau gadu nav bijis. Un paralēli vēl maģistra darbs jāuzraksta.
Kāpēc darba devēji nekad nesaprot, ka tas, ko viņi vēlas, lai darbinieks realizē ir tikai pašu darba devēju interesēs.
Tas ir viņu sapnis. Darbiniekiem tikai maksā, lai viņi palīdz to realizēt. Bet jebkuram darba devējam jāspēj motivēt darbinieku.

Nav spēka un nav motivācijas.

Kārtējo reizi pārliecinos, ka manas šaurās specialitātes eksaktajam tipāžam ir pārāk maz darba vietu un pārāk liels specifiskums, lai atrastu jaunu darba vietu. Tādēļ jāpasūdzas, jāpabesas un jāturpina censties realizēt cita cilvēka sapni.

Dzīvojot maskās aizmirstas savs patiesais es. Savas vēlmes paliek otrā plānā un dzīve ir tikai teātris, ko jāizspēlē.
Jau sen vairs netiek dzīvots tā kā pats vēlas. Skola, darbs un ikdienas rutīna.
Skolai nav jēgas, bet grāds ir jāiegūst. Kādēļ? Preztiža pēc! Tapēc, lai sarunā ar cilvēkiem varētu izrādīties. Redz esmu beigusi to un to.
Darbs... pat patīk... bet izjāj līdz pēdējam. Normālu brīvdienu nav, samaksa neadekvāta tādam darbam. Morālais tirānisms no vadītājas puses. Jo redz viņa taču visu var un visu paspēj. Stulbie darbalkoholiķi.

A ko cilvēks pats vēlas?
Ir divu tipu cilvēki: pirmie, kuriem visu vajag un kuri skrien pēc mērķiem; un otrie, kas meklē stabilitāti, mieru, mazliet brīvības un brīvu laiku.
Esmu otrais... tik žēl, ka maskas liek spēlēt pirmo lomu. Visu laiku vienā skrējienā. Ne mirklis sev.
Un kad atļaujies pasēdēt pie datora, lai relaksētos jau tiek pārmests, ka nelietderīgi izmanto laiku.

A kāda citiem starpība? Visi grib, lai spēlē pēc viņu noteikumiem, pielāgojies viņu diktētajam scenārijam. Un kad attļaujies beidzot paust savu viedokli. Šokējas, ka neko nesaka ātrāk. Bet līdz rītam viss jau aizmirsies un atkal diktē viedokli.
Nekas nemainās. Viss atgriežas tur kur bija sākumā un kāda jēga, tad ir dzīvot, ja dzīvo tā kā sabiedrība nosaka.

Klusos vakaros vēlos, kad lietus krīt no debesīm. Gribas uz mirkli aizmirst pasauli, ikdienu un rutīnas garlaicīgu.
Lietus tas ir bijis visur un ceļo tālāk. Tas ir mūsos un aiziet no mums un dodas tālāk.
Ūdens ir nemirstīgs, tas mūždien ceļo. No vietas vietas uz otru. No debesīm uz zemi un otrādi.
Reizem gribas viņā pazust un doties mūžīgā apritē.

Pasaule ir skaisti neželīga. Ārpuss savas rutīnas vietām mēs esam tūristi. Katrs jaunais restorāns, parks un iela ir pilna neziņas un noslēpumu. Bet kā jau ikdienišķam cilvēkam mūs interesē tikai fasāde. Bet, kas slēpjas aiz māju sienām. Kādi stāsti ir paslēpti, tur kur pieklājīgi cilvēki nelien?

Where is the problem? Is it me?
Superīgs puisis... vēlas, lai dzīvojam kopā... Attiecības ir labas, sex arī. Un tā atklātība... visu var izrunāt.
Un pats trakākais pat viņa dzīvokļa biedrs cenšas mani pierunāt pārvākties pie viņiem.
But I can't...
My place my stuff... my freedom... my rules...
Maybe it's my escape route? Place where I can go when I want to be alone.
Maybe I'm just afraid to give in...
To let myself believe in future together.

I so love to be alone, to live by my rules.
Play my games and be untouched.
Maybe I'm just scared to get bruised.
To let myself be vulnerable.
I'm complete mess. I'm showing you only my good side.
The deep emotions, depression and tears are burned in me.
I always expect the worse...

How I can believe you if I can't even believe myself?

Kā tu pret mani tā es pret tevi...
Bet reizēm jāatgādina.
Visā ikdienas skriešanā un steigā, es tev vienmēr atradīsu mirkli laika.
Bet tu man? Reizēm...
Laiks skrien un neapstājas un katra sekunde jau ir nākotne.
Vēlos mieru un miegu.
Mazliet klusumu un tavu silto azoti. Aizmigt tev blakus un pamosties kaut kad.
Bet ne šonakt, šonakt būs jābūt vienai.
Labākais ko cilvēks cilvēkam var sniegt ir mīļums, jo tas ir patiess un īsts.
Mirklis gaišuma un siltuma dvesmas aukstajos, lietainajos rītos.

There is something about metal music, that makes me feel happy :)
Tas primitīvums un emociju nesamaitātība, liriku jēga.
Un tādēļ šodien mans playlist sastāv no Chimaira.

Gaidu zaķi mājās. Jā, ir pienācis tas moments, kad vairs neesmu viena. Jocīgi. Vēl nevaru pierast, ka man ir jārēķinās ar otru cilvēku.
Nav grūti, bet ir daudz savādāk. Labi vien ir ka abi esam neatkarīgi radījumi, kā kaķi, kas mēdz dzīvot pa savam. Vai nu pieņem vai meklē jaunu. Un šoreiz saskan.

Jau saule aust, un mēs dodamies tālāk.
Katrs solis kā deja.
Un, ja kas tu esi tas.
Spēj just... un neapmaldīties ielu labirintā.
Bruģis slapjš un auksts zem mūsu kājām,
Pavadīja mūs mājupceļā.
Pudele rokā, mēs ejam līdzi tramvajam.
Neskaties, ejam uz priekšu.
Mēs neko neesam pazaudējuši,
Mums ir viss, mēs esam viens otram.

Viskijs ar kolu, dzeru... Atkal.
Reizēm nedēļa bez alkohola liekas mūžība.
Gribās piezvanīt kādam, bet īsti neuzdrošinos.
Labāk ielīst savā alā nekā runāt patiesību.
Labāk palikt vienai nekā riskēt un izlikt savu sirdi.
Atkal viskijs.
Kpc tik grūti palīdzēt tev atvērt acis.
Smaids laikam izskatās pārāk īsts.
Bet varbūt, tu nemaz necenties redzēt, šādi vienmēr ir vieglāk tev.
Un reizēm labāk ir kaut ko just nekā vispār to nepiedzīvot.
Negribas aizmirst kaut viss ir beidzies.

Pārgurums, bet jau domas par ballīti.
Nav viegli celties uz darbu 3:30 no rīta, trešo dienu pēc kārtas.
Viegli pierunājams radījums es esmu. Vismaz pareizajiem cilvēkiem.
Rīt jūra, nūdistu pludmale. Hmm kpc gan nē?
Dzīvojam 1x un tagad.
No sarkaniem matiem pāriets uz saulaini blondiem.
Labi, ka rīt brīvdiena.

Pārmaiņas ir neizbēgamas. Ja sakās stagnācija, tad seko depresija.
Ir tik viegli radīt pārmaiņas, bet kādēļ mēs vilcināmies?
Pirmais solis ir viss smagākais. Pirmais vārds ir neizbēgams.
Vajag. Tagad. Tūlīt. Uz priekšu!!!
Sakod zobus un lec! Augstāk, dziļāk!
Mainies un kliedz.
Rodi spēku un ej, pa savu ceļu.

Depresija izrādās bija ieielgusi. Jāmainās. Done.

Atziņa.
Visi normāli čaļi ir jākļi, visam normālas meitenes ir kuces.
Bet, kad īstais jāklis satiek savu īsto kuci, viņi nekad tādi nebūs viens pret otru.

Bakalaurs pabeigts. Vai labāk jāsaka piebeigts?
Heh interesants posms... Man mīļākais kolēģis ir aizgājis. Ko es bez viņas darīšu :D Mēs tač vienmēr pa lidostu ārdījāmies :) Labi ka dzīvo kvartālu no manis, tad vismaz var pazvanīt jebkurā momentā un sarunāt satikties.

2 mēnešus esmu bijusi bez personiskās dzīves. Un pēkšņi sanāk apskatīties apkārt un domāt muļķības. Kolēģis no blakus kafejnīcas, 2 gadus jaunāks... auch! Raksturā manējais čalis, bet žēl ka viņš arī izskatās uz saviem 19 :D
Stāsts- Strāda blakus kafejnīcā, kur regulāri eju pīpēt, man labas attiecības ar visu kolektīvu. :) Vakar pažēlojos, kamēr sagaidīšu savu darba busiņu labi, ja ap 1iem naktī būšu mājās. Piedāvā aizvest. Kpc gan nē? :D Labi vēl ka viņš dabūja mani stundu gaidīt, jo viņam darbs ātrāk beidzas. Pusceļā uz centru noskaidrojas, ka čalis dzīvo Mārupē :D nu c'moon. Labi. Izdomājam tomēr Jāņu vakars negribas tā vienkārši braukt mājās. Dodam uz krastmalu. Krastmalā krievu muzons, neder. Pierunāju iet tālāk. HHC manējā vieta :) Viņš nekad tur nav bijis. Skan skaļi pa visu Peldu ielu metāls. Čalis samulst, bet okey, ejam tur. Viņš kafiju, es kaut ko stiprāku. Tomēr šoferis. Ļoti forši pavadītas pāris stundas. Jautrība, smiekli un joki. Man patika. Tiešām žēl, ka viņš izskatās mazliet par jaunu, bet nu puisis tiešam super. Patika arī tas, ka HHc tomēr paticis. Brīva atmosfēra un jautri cilvēki :)

I'll stay and scream
Till my voice ends
Stop this dream
You're torturing my days

I wiss we were by the beach
Building sand castles
But the seventh wave came
Destroing the hopes

Where are you when i need
Again i watched your pace
Wish it was night
So we could fight in the bed

Screaming your name to naked skies
Nobody cared about naive stars
They burned, they felt
They left scars in night for second.

Jāatgriežas ikdienā...
Tu esi aizbraucis, sapnis ir beidzies.
Gaidot ar tevi kopā lidmašīnu likās ka sirds lūzīs.
Bet es noturējos.
Sāp...

Tu pēdējā momentā man pajautāji, kpc mēs palaidām garām iespēju, kamēr vēl biji LV.
Pats vainīgs. Pēdējos četrus gadus tu esi vienmēr bijis mana pirmā izvēle.
Tu to nepamanīji. Neiešu es skriet pakaļ, lūgties un tavā klātbūtnē raudāt.

Cerams, ka vismaz kontaktu turpināsim uzturēt. Bet no otras puses kāda jēga.
Ja nevar viens otram pieskarties, pieglausties un naktis pavadīt kopā.

Tu atbrauksi ciemos, mēs pavadīsim skaistu dienu kopā un tad tu dosies prom.
Man pietrūkst tava sabiedrība un smaids.
Man pietrūkst sajūtas, kuras tu radi manī.
Man patīk kāda es esmu tavā sabiedrībā. Es vairs neesmu maita, esmu jauka.
Uz vienu dienu tu būsi šeit ar mani.

Ir pagājuši gadi kopš mēs iepazināmies.
Ballītē, manis acis sekoja tev jau no paša sākuma. Tu pamanīji, uzsāki sarunu.
Es nodomāju, ka nekad nevarētu tevi dabūt un laikam man bija taisnība.
Bet tajā vakarā un vēl citos, tu saņēmi mani aiz rokas.
Ballītes, pastaigas un tad viss pajuka.

Pagāja laiks atkal uzsākām kontaktu, tas pats, kas iepriekš, ballītes, sarunas, pastaigas un atkal pajuka.
Trešdien tu būsi Rīgā, mēs satiksimies. Mēs abi to vēlamies. Bet tu dosies tālāk, un es palikšu šeit.

Bet kaut vai uz vienu dienu es vēlos to sajūtu.
Kaut vai uz vienu dienu es būšu jauka, naiva un vesela.

Es nespēju tevi aizmirst, un, ja man ir jāizvēlas, es vienmēr izvēlēšos tevi.
Žēl, ka tu esi vienīgais vīrietis, kura klātbūtnē es nespēju pateikt, ko domāju un jūtu.

Viss tik kluss un balts. Sniega pārslas lēni krīt.
Ar jaunu semestra iesākumu, jaunas dvesmas apkārt klejo.
Tik nostaļģija pārņem un bailes.
Pēdējais semestris, pēdējie kursi, lielais bakalaurs jāuzraksta.
Viss liekas tik sasteigts, gribētos vēl uz gadu atlikt nobeigumu.
Jācenšas izveseļoties pa visam un nenojūgties cenšoties visu apvienot ar darbu.

Klusām nakts iestājas
Ģitāra fonā skan
Miegu šonakt negribās
Kaut virsū tas mācas.

Ļauj man būt šonakt savā pasaulē
Patverties debesīs un ellē
Cigarete un kafija, un vēl
Es gribu tevi meklēt.

Es atvadīšos no visa,
Kas mani šausta un saista.
Iešu laukā lēkāt sniegā
Basām kājām un smaidu sejā.

Tik šonakt es atļausos
Mazliet būt bērns sevī
Māņiem skaistiem ļaušos
Acīm mirdzošām raudzīšos... tevī..

Rīta klusumā pazūdot, mēs spēlējam spēles.
Tu paver acis. Vai tu jūties vientuļš?
Visi ir aizmiguši, ballītes sekas mētājas apkārt.
Kails ķermenis tev blakus guļ, bailes, šaubas.
Bezfilma.
Roku, kāju jūklī tu neproti atrast savējās.
Atrodi somu, uzpīpē un mokies ar paģirām.

Pienācis tas moments dzīvē, kad viss ir labi.
Skolā viss okey... Bakalaura tēma ir nodrošināta un tikai jāsāk darboties.
Darbs ir un to var apvienot ar skolu, kā arī maksā tīri labi.
No kojām pēc 2 dienām izvācos, dzīvoklis, sava telpa.
Draugi man ir super un paliek arvien vairāk.
Tikai personīgajā dzīvē panīkums. Nav laika un spēka.
Reizēm gribas tik maz. Kādu puisi blakus, kas ļautu sildīties viņa azotē.
Bet tas nekad nav tik viegli.
Attiecības vispār ir viens milzīgs teātris. Kā kāda ļoti sarežģīta deja, kurā katrs solis ir izšķirošs.
Man apnicis atcerēties soļus. Spēlēt pēc noteikumiem. Un kurš vispār izdomāja noteikumus?
Un cik ilgi tu mocīsies ar noteikumu ievērošanu?