Kad pienāk besis.
Ko darīt, ka vairs nezini, ko darīt. Kā sakārtot savas prioritātes dzīvē? Kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi.
Nekā...

Darbs... Ja darbā ir sistēma- iemet jauniņo ūdenī un skaties vai viņš peldēs vai nē. Kā lai rada sistēmu, par kuru tev nav ne mazāko zināšanu.
Un kur, lai atrod tam visam laiku, ja jau rutīnas darba pienākumi prasa, lai esi darbā 6 dienas nedēļā.

Nav spēka. Nav laika. Veselība jau pakāsta. Atvaļinājums jau gadu nav bijis. Un paralēli vēl maģistra darbs jāuzraksta.
Kāpēc darba devēji nekad nesaprot, ka tas, ko viņi vēlas, lai darbinieks realizē ir tikai pašu darba devēju interesēs.
Tas ir viņu sapnis. Darbiniekiem tikai maksā, lai viņi palīdz to realizēt. Bet jebkuram darba devējam jāspēj motivēt darbinieku.

Nav spēka un nav motivācijas.

Kārtējo reizi pārliecinos, ka manas šaurās specialitātes eksaktajam tipāžam ir pārāk maz darba vietu un pārāk liels specifiskums, lai atrastu jaunu darba vietu. Tādēļ jāpasūdzas, jāpabesas un jāturpina censties realizēt cita cilvēka sapni.