Laiks iet.
Pienācis tas moments dzīvē, kad viss ir labi.
Skolā viss okey... Bakalaura tēma ir nodrošināta un tikai jāsāk darboties.
Darbs ir un to var apvienot ar skolu, kā arī maksā tīri labi.
No kojām pēc 2 dienām izvācos, dzīvoklis, sava telpa.
Draugi man ir super un paliek arvien vairāk.
Tikai personīgajā dzīvē panīkums. Nav laika un spēka.
Reizēm gribas tik maz. Kādu puisi blakus, kas ļautu sildīties viņa azotē.
Bet tas nekad nav tik viegli.
Attiecības vispār ir viens milzīgs teātris. Kā kāda ļoti sarežģīta deja, kurā katrs solis ir izšķirošs.
Man apnicis atcerēties soļus. Spēlēt pēc noteikumiem. Un kurš vispār izdomāja noteikumus?
Un cik ilgi tu mocīsies ar noteikumu ievērošanu?