Domas
Klusos vakaros vēlos, kad lietus krīt no debesīm. Gribas uz mirkli aizmirst pasauli, ikdienu un rutīnas garlaicīgu.
Lietus tas ir bijis visur un ceļo tālāk. Tas ir mūsos un aiziet no mums un dodas tālāk.
Ūdens ir nemirstīgs, tas mūždien ceļo. No vietas vietas uz otru. No debesīm uz zemi un otrādi.
Reizem gribas viņā pazust un doties mūžīgā apritē.

Pasaule ir skaisti neželīga. Ārpuss savas rutīnas vietām mēs esam tūristi. Katrs jaunais restorāns, parks un iela ir pilna neziņas un noslēpumu. Bet kā jau ikdienišķam cilvēkam mūs interesē tikai fasāde. Bet, kas slēpjas aiz māju sienām. Kādi stāsti ir paslēpti, tur kur pieklājīgi cilvēki nelien?