Rudens depresija
Dzīvojot maskās aizmirstas savs patiesais es. Savas vēlmes paliek otrā plānā un dzīve ir tikai teātris, ko jāizspēlē.
Jau sen vairs netiek dzīvots tā kā pats vēlas. Skola, darbs un ikdienas rutīna.
Skolai nav jēgas, bet grāds ir jāiegūst. Kādēļ? Preztiža pēc! Tapēc, lai sarunā ar cilvēkiem varētu izrādīties. Redz esmu beigusi to un to.
Darbs... pat patīk... bet izjāj līdz pēdējam. Normālu brīvdienu nav, samaksa neadekvāta tādam darbam. Morālais tirānisms no vadītājas puses. Jo redz viņa taču visu var un visu paspēj. Stulbie darbalkoholiķi.

A ko cilvēks pats vēlas?
Ir divu tipu cilvēki: pirmie, kuriem visu vajag un kuri skrien pēc mērķiem; un otrie, kas meklē stabilitāti, mieru, mazliet brīvības un brīvu laiku.
Esmu otrais... tik žēl, ka maskas liek spēlēt pirmo lomu. Visu laiku vienā skrējienā. Ne mirklis sev.
Un kad atļaujies pasēdēt pie datora, lai relaksētos jau tiek pārmests, ka nelietderīgi izmanto laiku.

A kāda citiem starpība? Visi grib, lai spēlē pēc viņu noteikumiem, pielāgojies viņu diktētajam scenārijam. Un kad attļaujies beidzot paust savu viedokli. Šokējas, ka neko nesaka ātrāk. Bet līdz rītam viss jau aizmirsies un atkal diktē viedokli.
Nekas nemainās. Viss atgriežas tur kur bija sākumā un kāda jēga, tad ir dzīvot, ja dzīvo tā kā sabiedrība nosaka.