Apstādini, lūdzu, laiku!
Nogurums... nav spēka... gribas palīst zem segas un gulēt... ilgi...
Līdz mani pamodinās kāds, kurš spētu man iemācīt atkal priecāties par dzīvi.
Ikdienas pienākumi, rutīna, lekcijas, testi, labori... nu cik var...
Bet, laiks jau negaida mirkli, kad būs iedvesma. Tas žņaudz nost ar savām prasībām un iesākušo skrējienu, ko neviens nespēj apturēt.
Šādos momentos gribas, lai pasaule uz brīdi apstātos, sastingtu un paliktu tikai cilvēks ar savām domām, ko ikdienas rutīnā, skrējienā un burzmā nevar sadzirdēt.

Dodiet man mirkli elpas... bet pat to nevar paspēt...

un atkal esmu kritusi apātijā

Žēl, ka vienīgā cerība izkrist no rutīnas pagaisa. Tā nu atkal esmu kāmītis, kas skrien savā ritenī, uz riņķi un riņķi un riņķi un riņķi un riņķi... un tā līdz kāds man paliks kāju priekšā un attapšos ar seju dubļos.