Un atkal... ir klāt ziema.
Man nevajag tavu salauzto sirdi, jo man pašai ar savu pietiek.
Man nevajag ziemas aukstumu, jo nav, kas silda aukstās naktīs.
Man nevajag māņus un tēlu, jo man pašai viņu pietiek.
Man nevajag ilūzijas meistaru, jo pati esmu tāda.

Ziema nomāc, lai cik skaista arī viņa nebūtu.
Tas aukstums un miers, liek saprast, kas pietrūkst dzīvē.
Gribās mazu dvesmu siltuma un laimes, bet kaut kā nesanāk.
Mazu saules staru ikdienā uz sejas, sirdī un dziļi dvēselē.