Aiz līkuma pamanīju tiltu, lielu un pelēku, kā pasakās vai japāņu multenēs, tas veda taisni debesīs un pazuda kaut kur mākoņu miglā. Priekšējais stikls norasoja sīkiem pilieniem, tādiem sīkiem un blīviem, kas spēj iespraukties un saslapināt it visu, kas uzdrošinājies ielauzties viņu valstībā. Pelēka migla aprija krasta līniju, debesis, jūru un kaijas, kas pirms brīža vēl spēlējās ar vēja cilpām. Pazuda priekšā braucošo mašīnu uguņi un tilta margas drīzāk varēja nojaust kā redzēt un es sajutos kā nekurienes vidū, kad visa pasaule ir iznīcināta un nav vairs nekā. Kā "Bezgalīgajā stāstā", ir tikai šis tilts, es un mašīna, kas brauc nekur un vienīgais veids kā atgriezties, kā radīt no jauna, ir ļaut vaļu fantāzijai, vēlēties, gribēt un sapņot.

Pēc pusstundas atcerējos par tiltu un nodomāju - drīz Ziemassvētki, jāraksta vēstule Ziemassvētku vecītim.