Ko Tu pīpē?
Pirms nedēļas, bet varbūt divām, radio bija tik jauks raidījums, kur atskaņoja Saemas debates par satversmi un preambulām tajā. Kāpj uz skatuves klauni un jocīgās balsīs sauc - cik svarīgi tas un tas, un arī tas, jo "TAS" nosaka, kas "MĒŠ" esam. Un tad nāk tie otrie, kas saka - slikti viss un vārdi mūs šķirs, un atšķeltos atgrūdīs.

Es protams nezinu, kas ir "Mēs" un, pavisam godīgi, es arī nezinu, kas ir "ES", bet es zinu, ka satversmi un citus likumus, kas regulē manu dzīvi es lasijis neesmu. Satversmē ielūkojos kaut kad studiju gados, biežāk uzmanību pievēršu satiksmes noteikumiem, komerclikumam, reizēm ieinteresē darba likums un alkohola aprites likums. Par pār pārējiem man tumša bilde, kā tumšā naktī priežu sils - aprises var sajust, bet saskatīt nevaru.

Toties es zinu, ka no krieviski runājošiem kaimiņiem mani šķir dzelzbetona panelis, no karstasinīgas krievu tautības mīļākās mani šķir mana sirdsapziņa un no sadursmes ar melnu bmw, kas rotāts krievu numuriem un karodziņiem, mani šķir elementāra pieklājība un piesardzība. Toties mūs vieno pieklājīgs "Labrīt" un acu skatiens kāpņu telpā, viena rinda pie lielveikala kases, sniegpārsliņas uz slidena ceļa un vēlēšanās dzīvot.

Un tad man gribas, lai tie, kas lemj, lai nokāpj pie mums, pie cilvēka parastā, kurš zin maizes klaipa cenu un pazīst savus kaimiņus, jo tur augšā es nekāpšu - man prāta spējas par mazu, lai galvā radītu ilūziju, kur Latvijas Vēstnesī publicēti vārdi vieno vai šķeļ, nosaka un sver, ir "MĒS".