Driving heaven and hell
Kad kādā visnotaļ populārā raidījumā tiek runāts par "driving heaven" es nereti nodomāju - vai tiešām ir jā brauc tik tālu prom lai sajustu to baudījumu, ko sniedz lieliski dabasskati, ātrums un vējš, un pavisam nedaudz adrenalīna. Protams, ir man daži mīļi zemes ceļi, bet tur tie līkumi liek "strādāt" un es neesmu tik labs braucējs, lai spētu to izbaudīt. Es gribu, lai ir viegli, lai ir skaisti un lai ir azarts.

Un te tas ir - vecais zemesceļš, no Ķeipenes līdz Ērgļiem, ir uzklāts asfalts. Ceļš nav taisnots un izmainīts, nav vaļņu, kas aizsegtu skatus, toties ir grāvji, kur piederīgie varēs krāmēt ziedus un svecītes. Līkums aiz līkuma, lēzenākajos var mēģināt nogriezt iekšmalas, bet straujākajos jāpieturas pie beņķa lai neaizslīd projām. Ja Tev patīk braukt, aizbrauc uz Ērgļiem pusdienās, kamēr tur vēl nav nevienas bedrītes.

Kaut kas pilnīgi pretējs augstākminētajam bija vakardienas E20 uz Geteborgu. Tumsa, lietus, taisns ceļš un ātruma ierobežojums 80km/h. Lieki piebilst, ka kameras saliktas ik pēc 2-3 km un 250km posmā vismaz 2 policijas ekipāžas. Nepatika - pē kaka...