99. un 100.
Piektdiena kā piektdiena. Sievieši atņēma mašīnu un visnotaļ labprāt pastaigājos pa Rīgas ielām. Berga bazārs patīkami pārsteidza, kā oāze klusuma, zaļuma un miera. Tik tie dīvainie cilvēki, kas, skatloga iekāpuši skrien uz vietas, atgrieza realitātē - nu ja, lielpilsēta.

Sestdiena nāca ar sauli un zeltainām lapām, tik sausām, smaržīgām un sārtām, kādas Siguldā neatrast. Pie velna principus, sagrābām lielu kaudzi (un ar lielu es domāju vismaz 2m augstu un kādus metrus 6 diametrā) kur sīkie ierušinās, lēkā un pēc stundas paziņo, ka viņi ir pārvētušies par ežiem, ziemos lapu kaudzē un pirms garā miega nepieciešams tos pabarot ar pienu un desu.

Pabeidzu pirmos mūžā betonēšanas darbus. Ja izturēs rudeni, ziemu, pavasari, tad nākamvasar varēs turpināt, jo (ka parasti) sākot darīt vienu kaktiņu, ievēroju cik visi pārējie kaktiņi ir švaki.