Lāča bērnam lāča ogas
Tikai divos gadījumos mani var dabūt iekš purva:
1) tur paslēpts vai jāpaslēpj kāds kontrolpunkts;
2) ir pienācis laiks lasīt lācenes.

Un lācenes ir vienīgās ogas, kuras es lasu un vēlāk pārlasu, jo, jo, jo ...

Nav saldāgas un gardākas ogas par lāceni, kas tiko noplūkta un apēsta purvā. Pat ja mazā burciņā salasa gatavas ogas, mājās pārvestas tās garšo savādāk, nedaudz skābāk. Un ir sapļekušas, tapēc līdzņemšanai lasa zaļas ogas - lielas, nobriedušas, bet vēl cietas. Gatavās var un vajag ēst turpat mežā.

Par lāceņu ievārījumu es neko neteikšu, jo tā garša nav aprakstāma ne dažos vārdos, ne teikumos. Katrā burciņā ir gabaliņš bērnības atmiņu un gabaliņš vasaras. Un no atmiņas pagaist dunduri un nogurums, toties paliek tā sajūta, kad salijis, noguris un nosalis atskrienu līdz žigulītim, pieci pieaugušie un trīs bērni saspiežas mazajā mašīnītē, bet es ieraušos mammai klēpī un tad jau ir silti, tad ir desmaize un tad ir labi.