piedzīvojums 1. daļa
Katram ir savs Everests, savs Lamanšs un sava Sahāra, kurā pārvarēt
savas šaubas un meklēt atbildi uz mūžseno jautājumu - kāpēc.

Man ir Roņu sala, par ko sapņot - jo tas ir grūti, tas ir nedaudz
bīstami un tas noteikti neietilpst ikdienas biroja dzīvē, īpaši ja uz
turieni dodas mazā laiviņā, ko pašam jāairē. Un, paldies dievam, tā ir
pietiekami tālu, lai veiksmes gadījumā varētu visu mūžu sapņot. Bet
kāds ir izdomājis savādāk un tas ir Robčiks, kurš 2011. gada vasarā
uzaicina 2 dienas pavadīt jūrā, mazā kajakā un veiksmes gadījumā
sasniegt arī Kolkas bāku. Par to, kā pagāja tās 2 dienas var izlasīt
citur, bet sausais atlikums (ja kaut kas vispār palika sauss) bija
tāds, ka arī Kolkas bāka palika vientuļa un pievienojās sapņiem,
turpat kur Roņu sala un Sahāra.

Bet ir daži fatālisti, kas dzīvē ir krietni izsitušies un nogalinot
sapņus pārvērtuši tos realitātē. Tā piemērām Jānis, Endija un Zane
visu rudeni meklēja brīvu nedēļas nogali un labus laika apstākļus, bet
Neptūns un Vēja Māte lēma savādāk, atstājot Bāku tālu un
nesasniedzamu. Ir vēl daži trakie, kā piemēram Roberts un Valdis, kas
aukstā pavasarī spēj sapulcināt izaicinājuma un adrenalīna izsalkušus
ofisa deldētājus, lai peldētos ledainā Ogres upē. Kā es tur nokļuvu -
neatceros, bet pēc 4-kāršas peldes aukstajā ūdenī es nolēmu - Kolkai
būt! Nezinu, kas mani vairāk uzmundrināja - Valda un Roberta
iedrošinošais:"Vajag pamēģināt to, ko parasti nedari" vai Lauma
aizrautība un gatavība rīt sapakot hidru un doties jūrā, bet kādā
jaukā svētdienas vakarā mēs atstājām Rīgu un devāmies ziemeļrietumu
virzienā.

Mēs bijām pieci - Jānis, Zane, Lauma un otrs Jānis, un protams es.
Iekš Campo par mums brīnījās, iedeva grāmatiņu par to, kā izdzīvot
aukstā ūdenī un telefona numurus visiem tuvākajiem glābšanas
dienestiem. Viens Jānis veiksmīgi piesēja visas laivas mašīnai, kamēr
otrs Jānis iepazīstināja ar galvenajiem izdzīvošanas noteikumiem
atrodoties aukstā ūdenī, no kuriem man atmiņā man palicis tikai viens:
jautrība un labs garastāvoklis. To arī pieņēmām kā vadmotīvu un pa
ceļam piestājot kaut kādā ragā, dažas stundas vēlāk sasniedzām Kolku.