Labi, ka man nav nauda Kiprā, žēl, ka man nav nauda Latvijā - šis teiciens ir labākais ko šīs krīze ir devusi.

Neilgi pirms sākās jautrība Kiprā, atradu šādu filmu - "The Ascent of Money". Visas piecas sērijas ir labas - interesantas, faktiem bagātas un kas pats interesantākais, jautājumus uzdodošas. Man vienmēr ir patikušas filmas un grāmatas, kas atstāj vietu fantāzijām, šaubām, neziņai - nodūra vai nošāva, palika vai pameta, dzīvoja ilgi un laimīgi vai tomēr nē. Šajā filmā vēstures fakti tiek izklāstīti un jautājumiem nav vieta, toties neviens nesteidz dot padomus - kā man rikoties tālāk, krāt, investēt vai apdrošināties.

Skumji, ka Latvijā tik maz par to runā. Un ja palasa Delfi komentārus, tad paliek vēl skumjāk. Pirmkārt - komentāru nav daudz. otrkārt - pārsvarā komentāri ir dumji. Vieni vaino krievus, otri - Eiropas Savienību, trešie - Dombrovski. Atliek cerēt, ka komentāru lasītāju ir tikpat maz kā rakstītāji.

Šodien BBC rakstā: "In the past, nations such as Ireland have pumped billions of taxpayers' money into propping up their banks, rather than risk upsetting large investors and spooking the financial system". Un nav runa par īriju vien, tas tā notiek visur, arī pie mums. Tas, kāpēc parasti tā notiek, labi izskaidrots šajā vietā - http://youtu.be/4Xx_5PuLIzc?t=2h7m7s

Musdienu naudas sistēma ir uzbūvēta tā, ka tajā nevar būt zaudētāju - ja salūzt viens posms, sabrūk visa sistēma, tapēc visas iesaistītās puses - finansisti, valdības, pensiju fondi, uzņēmēji, bankas un iedzīvotāji, apdrošinātāji un visi citi tajā iekļaujas.

Bet es ticu lēcienveida attīstībai. Ir jāsakrājas kritiskajai masai, lai notiktu izmaiņas. Un viņas notiek visu laiku, iespejams jau šodien - mēs tikai tās nepamanam. Izmaiņas notiek iekšpusē, mainās cilveku domas, vērtibas un lēmumi, ko tie pieņem, ko mēs pieņemam.