Uzpīpēt ir kā ... izvizināties karuselī. Visapkart pelēka ikdiena, bet es iekāpju krāsainā karuselī, ar tingeļ-tangeļiem un dejojošiem klauniem un 5 minutes aizmirstu par darbu, problēmām un visu, kas apkārt ...

Bet ar laiku, tas karuselis paliek arvien mazāks, klauni pazūd, tingeļ-tangeļi apklust un es saprotu, ka viss tas krāsainais ir pārvēties par pelēko un cukurvate smaržo un garšo pēc darvas. Tad vēl klepucītis, tad nespēciņs un tad vienā ritā saprotu, ka cigarešu nav un bez tā dzīve ir nekāda ... rokas dreb, galva sāp, nervi nospriegoti kā klavieru stīgas un viss riebj.

Aizskrienu uz bodīti, samaksāju naudiņu un ievelku pirmo dūmu - negaršīgs, kā dīzeļģenerātora pirmais mākonis, bet kā tas iegriež ... uz brīdi pat aizmirstu to, ka smird un garšo pēc rūgtām vērmelēm, liekas, ka sadzirdu pat tingel-tangeli un pamanu klaunu, un sajūtu kā karuselis atkal griežas. Bet šoreiz mūzika apklust vēl ātrāk, klauni tā arī neatnāk un pats karuselis pārvēršas par vāveres riteni - es skrienu, skrienu, skrienu un riebīgais dīzeļģenerātors turpina smirdēt un trokšņot man blakus, lai darbinatu neona reklāmu, kurā lieliem, sarkaniem burtiem rakstīts "MARLBORO".