Nenoliedzami ir otra pozitīvā puse - sarūk milzīgā, uzpūstā distance starp skolotāju aiz balta žoga un kautro skolēnu. Man liekas baigi būtiski, ka var pateikt "čau", kopā pasmieties utt., saglabājot profesionālo distanci un cieņu pret skolotāju kā nevis kaut ko pārāku, bet kā pret cilvēku, kas šajā konkrētajā jomā zina vairāk un tādēļ labprāt ar savām zināšamām un pieredzi dalās ar skolēniem, vienlaicīgi rādot piemēru, kā dzīvē ko sasniegt (zinātkāre, centība, mērķtiecība utt.) un kā būt arī vienkārši cilvēkam.