viss nāk un aiziet ...
Pirms dažām dienām aizklīdu līdz rajonam, kur pagāja mana bērnība. Re kur mana māja, re kur es gāju uz veikalu pēc piena un krējuma, šajā mājā dzīvoja resnā krieviete, bet tur - puika, kuram bija mocis, šeit - mana simpātija, kurai tās nekad neatklāju savas jūtas un čigānu mājā nekas nav mainijies - māja nekopta, bet Audi un BMW pagalmā spīd un laistās.

Vēl tagad man liekas, ka tas ir viens no ekskluzīvākajiem rajoniem Rīgā. Kā oāzi tuksnesī, šeit mazas privātmājas un piemājas dārziņus ieskauj padomju laiku deviņstāvāvīgi monstri un rūpniecības kvartāli. Atšķirībā no citiem privātmāju rajoniem, šis ir liels (vairāk kā 20 šķērsielas), radies pagājušā gadsimta 60. gados un tā iemītnieki bija proletariāta pārstāvji, kuriem tomēr bija lielākas ambīcijas un citāda domāšana. Tikai dažas mājas kliedz: "es esmu miljonārs"! Pārējās klusi dzīvo savu ierasto dzīvi un tikai pēc puķu dobēm, siltumnīcām un lecektīm, var pateikt vai šajā mājā vēl dzīvo to cēlāji un viņu bērni.

Ir dažas jaunas mājas - dažas jau māk runāt rajona pieklusinātajā dialektā, citas vēl tikai asimilējas, ir dažas pārbūvētas mājas un dažās, kā tauriņš kokonā, ir ietinušās stalažās un gatavojas savam uznācienam.

Bet ir viena, kas stāv pamesta... Mauriņš nav nopļauts, augļu koki un ogu krūmi nav izkopti, sēta sagāzusies, garāža nojaukta, logi ar finieri aizsisti... Viena pati, viņa stāv un ja mācētu runāt cilvēku valodā, viņa ... klusētu, jo nav jau ko vainot un nav jau kam stāstīt. Cilvēku dzīves, likteņi un nejaušības, treknie gadi un krīzes, tas viss kopā un atsevišķi ietekmēja šīs mājas likteni. Šī māja, kā tālajos sešdesmitajos, tā arī tagad, rāda tās saimnieku ietiepību, spītību un nemācēšanu iekļauties pārējā sabiedrībā un tagad, līdzīgi tās agrākajiem iedzīvotājiem, ir viena, vientuļa un uz sabrukšanas robežas.

Man bail, ka es pats līdzinos šai mājai un drīz palikšu viens, vientuļš un uz sabrukšanas robežas.