Ja stirnas un bebri staigā pa pagalmu un brālis zaķis dzīvo turpat zem ceriņkrūma, tad gribas lekt no prieka gaisā un priecāties par dabas klātbūtni. Citas emocijas pārņem, kad ieraudzīju ķiršu un jauno ābeļu nograuztos stumbrus. Nu, bļ***, kapēc? Zāle vēl zaļa, laiks silts, kapēc jāķeras klāt “saldajam ēdienam”?