Es to sajutu, pirms tā ieradās. Interesanti - sajust sajūtu pirms.
Tā atnāca kā vilnis, kā negaiss vasarā, kas ilgi, vēl pirms stihijas ierašanās, ļauj mums saprast - tūlīt būs. Vienīgā atšķirība - es nezināju ko gaidīt, tāpēc devos tai pretī un ļāvos.

Pirmais mani sasniedza vējš, siltie saules stari un pagājušā vai aizpagājušā gadsmita ēkas un ielu plānojums man ļāva nojaust, ka esmu Maskavā. Nogriezos ap stūri, kur zem liepu alejas paslēpusies āra kafejnīca, gaisu piepildīja cilveku sarunas nesaprotamā valodā, zvirbuļu čiepstēšana un oficiantu atrie soļi. Cilvēki pulcējas uz ielas, pa pāriem un grupiņās, runā, steidzas, smejas un es pamanu, ka smaidīgs operātors intervē sirmu pāri. Abiem tā ap 80, neuzkrītoši, tomēr sapucējušies un kautri smaida. Vienīgais, ko es dzirdēju ejot garām, bija jautājums - Как вы познакомились?

Tad, un tikai tad es sapratu, ka esmu ar vienu kāju iekāpis Bulgakova romānā "Meistars un Margarita".



PS Jāaizbrauc uz laukiem, varbūt kaut ko no "Pieneņu Vīna" var noķert.