Piektdien debesis bija skaistas - tādas, ko sauc par dzidrām, kristāltīrām. Pati zemeslode ietīta zilā glazūrā, bet augšā tumši, tumši zila, lai neteiktu melna bezgalība.Virs pilsētām gubu mākoņi bija sablīvējušies apaļās čupiņās, gluži kā kad skābu pienu pielej kafijai - tādi recekļaini un dziļi, tomēr katrs par sevi atsevišķi. Jūrās kuģi un jahtas - apbrīnojami skaidri varēja redzēt pat no 10 km augstuma. Un pie mums, debesīs, lidmašīnu atstātās švīkas sastīpoja un saturēja visus šos brīnumus kopā. Paralēli un perpendikulāri, vieglas un gaisīgas sijas balstīja bezgalību, to, kur fantāzija uzvar fiziku un loģiku.

Neiburgas stāsti jālasa skaļi, balsī, pat ja sēžu 10km augstāk. Tie ir tik ļoti par mani, it kā es dzīvotu svešu dzīvi, it kā es - vidējais aritmētiskais.