Laiskas brīvdienas
Kad man bija 14-15, es lasīju klasiku - Trīs draugi, Lēdijas Četerlejas mīļākie žurnāla turpinājumos, Mehāniskais apelsīns, u.t.t. Mājās mētājās žurnāli Liesma, Zvaigvne, vēlāk Avots. Un Padomju Latvijas Enciklopēdijas sējumi - tā bija mana Google, mana aizmiršanāš - paņemam random sējumu, uzšķiram random lapaspusi un izlasam random ierakstu.

Marts pagāja pusaudžu romānos - par mīlestību, par ar vēzi slimajiem, par nesaprotamajiem pieaugušajiem un zīmējumiem VanGoga gleznās, kas atdzīvojas. Daži no izlasītajiem romāniem bija tik aizraujoši, ka 2 diennaktis pagāja uz Dobās Zemes sliekšņa, gaidot - kas notiks tālāk un kā autori atrisinās to putru, ko ievārījuši. Viss tādā steigā un spriedzē, ka pirmās dienas pēcpusdienā gribējās aizsūtīt īsziņu bērnam - kā Tu spēj kaut ko tādu lasīt "lēnām un pamazām"? Bet varbūt arī nespēj, lasa ar lukturīti zem segas vai sagaida, kad tētis aizmidzis. Citi atkal ir tik pieauguši un nopietni, reizē naivi, pat nevainīgi - kā uzziedējis jasmīna krūms.

Liekas, esmu gatavs atgriezties darba dzīvē, šī bija lieliska iespēja izslēgt telefonu, neatbildēt uz e-pastiem un ignorēt visu to, kas notiek man apkārt. Labrīt, dzīve, es nāku Tevi ieelpot ar pilnu krūti, sajust intravenozi izplūstam pa visu ķermeni un uzkāpjot uz kārtējā grābekļa, izbaudīt zvaigžņu deju visā krāšņumā.