Latvieša sapnis
Pēc nedēļas nogales es sapratu, ka negribu mājiņu jūras krastā. Negribu, pat ja tur būtu lieli logi uz jūru un kamīns, un mīksts paklājs pa visu istabu uz kura gulēt, dzert vīnu, lasīt grāmatas un ko nu vēl fantāzija spēj iedomāties. Jo pie jūras ir tādi dīvaini (stulbi?) putni kā kaijas, kas visu dienu, vakaru un agri no rīta ķērc.

Te, vidzemes pakalnos ir labāk - pēc pavasara pārošanās trakuma ir iestājies absolūtais miers un klusum, retu reizi dzērvju pāris sabļaustās (bet viņām vismaz ir balss) un mazie putni ir nodevušies pārtikas meklējumiem un tauku audzēšanai - nav laika vīterot. Un tas peļu vanags, kurš no rīta "ganijās" piemājas pļavā, tas nekliedz nemaz - tik piešķiebis galvu paskatījās, ar skatienu novēlēja: "Lai Tev arī laba diena!" un aizlaidās.