Akurāt šonakt sapņoju, ka Rīgā ienāk krievi. Sajūta nervoza un saspringta, ielas tukšas, ja neskaita Krasta ielu, kas (pēc baumām) esot pilna ar tankiem un bruņutehniku. Cilveki salīduši mājās/dzīvokļos un gaida, kad nāks arestēt vai atļaus izbraukt uz ārzemēm. Tad miglaini atceros epizodi, kur piedalījos tādās nelielās partizānu/ielu kaujās. Viss beidzās pie izmeklētāja galda vai kaut kāda kontrolpunkta, kur visiem pārbaudīja dokumentus un deva atļaujas izbraukt no valsts. Arī tiem, kas protestēja un piedalījās kaujās ļāva aizbraukt. Un tad, skatoties uz cilvēku plūsmu, kas dodas prom, es sapratu - viņi grib, lai mēs visi braucam projām, jo tad mūsu vietā varēs izmitināt savējos.