par nāvīti
- Es gribu šokolādes bumbiņas!
- Nevar, pēc vakariņām varēsi ēst cik gribi.

Meita pikti pārvācas pie pusdienu galda, apsēžas krēslā un pikti paskatās uz tēvu:
- Tu negribi lai es esmu Tev meita?
- Mana dārgā, Tu vienmēr būsi mana meita, lai kas ar Tevi notiktu.
- Nekā, kad Tu būsi vecs un nomirsi, es vairs nebūšu tava meita.

Kaut ko tādu es nebiju gaidijis. Ak tu mazā shēmotāja, ko Tu vēl esi izdomājusi? Apdomājos un turpinu:
- Tu gribi lai es nomirstu?
- Nē, es negribu lai Tu nomirsti. Es gribu lai Tu dzīvo mūžīgi.
- Tā gan nevarēs, pienāks laiks kad mēs visi nomirsim.
- Bet tad es jau būšu liela un man būs bērni. Un tad viņi izaugs lieli un es nomiršu, un tad viņiem būs bērni un tā visu laiku.

Nja, laikam šī saruna būs nopietnāka un garāka par parastu sarunu, tāpēc pārtraucu ēst gatavošanu, noslauku rokas un pievēršos meitai:
- Tieši tā, visu laiku viens un tas pats.
- Un kas notiks, kad viņiem vairs nebūs bērnu?
- Tad uz pasaules vairs nebūs neviena cilvēka.
- Un kad pašam pēdējam nebūs bērnu, kad nebūs vairs neviena cilvēka, tad māja sabruks gabalu gabalos.
- Nu, principā Tev taisnība, kad nebūs neviena cilvēka, tad māja sabruks gabalu gabalos.
- Es negribu lai māja sabrūk gabalu gabalos, es negribu lai Tu nomirsti. Cik Tev gadu?

Es zinu, ka viņa ir tikai bērns, bet pie šī jautājuma man neviļus ir jāaizdomājas - kaut kas mani dara bažīgu:
- Man ir 35 gadi.
- Tu dzīvosi līdz 100 gadiem un tad Tu nomirsi. UN tad es būšu liela.
- Labi, es dzīvošu līdz 100 gadiem.

Pēdējā frāze izskan jau tādā bals tembrā, ka nevar saprast - tās ir dusmas vai žēlums. Asaras, lai arī nav redzamas, kā mazas rasas pilītes, kas rodas neredzamajam kondensējoties rasas podiņos, ir drīzāk sajūtamas un es paņemu viņu klēpī, lai samīļotu.
- Un vectētiņš mirs ...
- Jā
- Un tava mamma jau ir nomirusi. Un vectētiņš un vecvectētiņš, un vecvecvecvecvectētiņs ir nomiris. UN mana vecvecvecmāmiņa nomira un viņas māja sabruka gabalu gabalos. Un es ieskŗeju iekšā un izglābu zivtiņu. Tur bija akvārijs, tāds pats kā mums bērnudārzā un es viņu paņēmu un tur peldēja tāda zivtiņia un es viņu aiznesu uz bērnudārsu un turēju aiz muguras un teicu audzinātājai ... redzi ko es atnesu Tev.

Tas vis tiek stāstīts ar sirsnību un žēlumu, acis lielas un miklas, veras tālumā, itkā viņa atceras un atsauc atmiņā tās dienas notikumus, kad mira vecvecvec... Saņemies vecīt, tas ir iztēles murgs, sarežģīts un interesants, bet tā ir tikai maza bērna iztēle.
- Es negrinu mirt.
- Es arī.
- Es negrinu, ka mana, mūsu māja sabrūk gabalu gabalos. Es paņemšu maisu, es paņemšu maisus un salikšu tur visas mantas un atdošu draugiem.
- Tā Tu vari darīt.
- Tu dzīvosi un tev būs 100 gadi, pēc tam 101, 102, 103, 104, 105, 106 un tu nekad nemirsi. Tu būsi nemirstīgs un es arī būšu nemirstīga...