Divas dienas, rimtas kustības, ķermenis strādā un prāts atpūšas,

Pirmajā stundā strādā rokas, drudžaini un mazliet neveikli, cenšas pierādīt ka var visu. Kad tās ir piekusušas, tad kustības kļūst rimtas un ķermenis pats atcerās, ka galvenais darbs ir jāveic ar muguru, īsiem īrieniem, beigās pieturot airi, lai laiva iet taisni. Līkumi, koki, saknes, kāpas un pēc divām dienām, iebraucot jūrā, sajūta ir kā pēc labi padarīta darba. Ir nogurums, diena nav karsta, bet jūras vējš un viļņi sauc saņemties, uzvikt jaunākajiem vestes un mesties bangojošajā stihijā, priecaties par šļakatām un ļauties straumei, kas ar katru vilni nes talāk un tālāk, prom no dvieļiem, ugunskura un realitātes.

Prieks par bērniem, kuri paši spēj vadīt savu laivu un "iekabina" vecākiem pat veselu stundu. Viņi aug lieli, kļūst patstāvīgi un izklīst bariņos pa mežu, gravām un upes krastiem, par vecāku klātbūtni atceras vien tad, kad lietus vai izsalkums atgriež realitatē.

Domas, kā mākoņu aitiņas, parādās pie apvāršņa, nogorās, pārvēršas par pasaku pilīm vai milzīgiem pūķiem, tad aizpeld un izplēn pelēkā masā. Tā, kā bija, vairs nebūs nekad. Bet kamēr rokas kustās un prāts spēj ģenerēt aizvien jaunus un jaunus "es gribu", mums ir šis brīdis kuru baudīt un kurā ienirt kā lielā, siltā vilnī, kam seko nākamai, tad vēl un vēl, un vēl ...