par naivumu, patmīlību un egoismu
Šodien bija diena, kā jau visas citas, kurā centos virzīt uzmanību prom no sevis un raisīt jēdzīgu attieksmi pret dzīvi, lai nejustos tik nožēlojami. Protams, bija vēlme izdarīt to, kas sakrājies un būt produktīvai.
Bija brīži, kuros skaidri sapratu savu nostāju, bet visvairāk jutos vienkārši nogurusi. Cik vien sevi atceros, esmu baidījusies par to, ka man īsti nav nedz spriestspēju, nedz kritiskās domāšanas attiecībā pret sevi (ko vēlos, ko varu dot pasaulei, kāpēc rīkojos), pasaules notikumiem, mākslu un vispār jebko. Bailes, kā jau atbildes mehānisms uz īstiem vai iedomātiem draudiem, ir radušās ilgās pēc pārliecības savos lēmumos (a ko citi padomās, ja es tā izteikšos u.t.t). Ar to visu ir jāstrādā - es zinu. Esmu bijusi šajā pieaugšanas posmā jau pāris gadus. Ir ļoti grūti.
Visu šo laiku jūtu straumi, kuras krastā esmu izkāpusi un šķiet, ka priekšā ir krāces, kurās noslīgšu, ja kāpšu atpakaļ. (Amanda Aizpuriete man ļoti pietrūkst un viņas pēdējo krājumu tā arī neatradu)

Domāšana ir bijusi mans primārais veids kā rūpēties par sevi, kad sāpes ir bijušas neizbēgamas. Vienmēr esmu varējusi izdomāt atbildi, lai arī dzīvoju bez zināšanām; tā pavadīju lielāko daļu vidusskolas. The duality of life!

Kad līdzcilvēki ir ļoti pretimnākoši, mīloši un sirsnīgi, es, protams, jūtos drausmīgi par to, ka nemāku viņiem saprotamā veidā par to pateikties un izrādīt mīlestību pretī.

Šī mēneša solis tuvāk patiesībai ir, ka visbiežāk pati esmu sevi atdalījusi no tā, ko uztveru kā kopumu. Ar tēti neviens man nespieda pārstāt kontaktēties, bet vienkārši izdomāju veidus kā būt upurim, piemēram, ka "tētim neesmu svarīga". Šķiet, ka kontakts pārtrūka arī tāpēc, ka viņš jutās ne-tuvs un nevajadzīgs. Es īsti nezinu. Man vienkārši agrāk šķita, ka vecākiem ir jāinteresējas par saviem bērniem, ja viņiem tie rūp. Peak "He would if he wanted to". Es biju pretimnākoša un arī tagad cenšos tāda būt.
Arī tas kā esmu uztvērusi mammu pēdējos 10 gadus ir tikai veicinājis manu izolēšanos no sabiedrības un savām jūtām. Šķita, ka nevaru uz viņu paļauties, bet patiesībā vajadzēja vienkārši būt trauslākai. Ļauties sāpēm un pārdzīvojumiem, nevis atstumt viņu un justies pamestai.

Man ir vilšanās sajūta par to, kādu pirmo un vispārīgo iespaidu radu cilvēkiem (būtībā, ka mani visi nemīl). Vēl vairāk esmu vīlusies reizēs, kad man šķiet, ka mani ir sapratuši, bet paralēli vai perpendikulāri jūtas neomulīgi manā klātbūtnē; T@dā brīdī pazūd pārliecība, ka esmu uztverta, un ka rūpes ir patiesas un balstītas vispārīgā cilvēkmīlstībā.

Esmu arī vīlusies par to, cik bieži un daudz vēlos palīdzēt draugiem, svešiniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, bet reakcija uz to parasti ir, ka tā nu gan ir stulba lieta, ko darīt. Kas ir tie cilvēki, kuri tā reaģē, jūs jautāsiet? Lielisks jautājums, jo šķiet, ka "tie cilvēki" esmu es pati - tikai pēcāk, kad nožēloju savu rīcību, jo palīdzība ir bijusi vai nu neatbilstoša situācijai, kuru neesmu pratusi novērtēt, vai vienkārši jūtos izmantota, jo pateicība ir cieņā balstīta. Bieži vienkārši dusmojos uz sevi, ka nemāku palīdzēt (tā šķiet). Kaut kā tā iedomātā saikne starp cilvēku, kurš palīdz, un naivu muļķi, kurš neredz citiem cauri, ir nepamanīta un vārdos vēl neielikta.

Es cenšos nemelot un tāpēc vienmēr ir šķitis, ka arī pārējie nemelo, bet atkal un atkal, un atkal (dzīvojot pagātnē) šķirstot savu pieredžu katalogu, pamanu reizes, kurās man cilvēki ir melojuši. Kā uzticēties? Kā būt melu detektoram? Kāpēc viss tik ļoti sāp?

Nu ne jau mani bērnībā ir sargājuši no šīs pasaules cietsirdības, ka tikai tagad, pieaugot, redzu patiesās krāsas. Manī vienmēr ir bijusi tieši pretēja attieksme pret to, ko mācīja bērnība - pasaulē ir daudz vairāk skaistu un mīlestības pilnu cilvēku, nekā to, kuri vēlas mani izmantot un nodarīt pāri.

Beidzot sāku pamanīt un just (!) patiesu vēlmi kaut ko iemācīties sevis dēļ un nevis tāpēc, ka tad būšu laba un viņš, viņa, (mamma, draugs, skolotājs) sāks mani mīlēt.

Jā, es dzīvoju savā galvā un šis ir nogurdinoši visiem man pietuvinātajiem cilvēkiem. Es no sirds nevēlos būt šāda un tāpēc ir ļoti grūti sevi pieņemt. Pašos pamatos jau ļoti sen esmu vēlējusies būt mākonis vai koks nevis cilvēks.

Varbūt iepriekšējā dzīvē biju koks un tāpēc šī ir mana pirmā cilvēka dzīve. Varbūt tāpēc tik ilgi mācos šīs vitālās lietas.