laikam noķēru to domu savai fotokolekcijai, tai lietai, ko daru ISSP
Man ir kaķis, viņam ir paradums ēst manas drēbes. Uzņēmu viņu savā audzināšanā, kad Bibsim bija vien divas trīs nedēļas. Sīks mazs kāpuriņš ar zilām actiņām. Izbaroju ar pudelīti un tā. Esmu viņa mamma. Tiešām, māte. Pie tam, ne tā veselīgākā, jo esmu viņam iedibinājusi atkarību no manis. Viņam ir tā sociālā seperation anxiety, kuras dēļ viņš baigi pārdzīvo, kad neesmu mājās. Riktīgs klingī melnumiņš.
Rezultātā, kad atgriežos mājās, viņš man, protams, ir kā pielipis.
Manuprāt, ja viņam paliek skumīgi, kamēr esmu prom, lai sevi nomierinātu, viņš ēd manas drēbes, kā tādu knupi. Saprati?
Tā ideja fotosērijai ir par aizsargmehānismiem un copingmehānismiem, kuri būtībā visiem dzīvē kā kruķi palīdz tikt galā ar/uz kādu brīdi. Varbūt ne visu laiku un arī ne vienmēr. Piemēŗam, viņš beigās to visu izvemj kā tāds bulīmiķis.
Tās fotosērijas doma ir - STRESS - copingmehānisms - caurumi galvā un sajūtās.
tā lūk.
Kā to vizualizēt?
nu jā,centieni ir!