bet tā man droši vien tikai liekas, ka esmu spējīga uz īstu draudzību, es vienkārši esmu tik liela egoiste, ka nekad nespēšu draudzēties. cilvēki to nojauš un tāpēc pat nemēģina ar mani kaut ko līdzīgu draudzībai, viņi jau pa gabalu jūt, ka jāpaliek paziņu līmenī, citādi tāpat nekas jēdzīgs neiznāks, turklāt kāpēc gan lai viņi mēģinātu, viņiem tāpat pietiek draugu.

Es gribu sev draudzeni, tuvu, ļoti tuvu draudzeni, savu kopiju, varbūt tikai viņai varētu būt mazliet vairāk fantāzijas un ideju, nu, var arī nebūt. Dievs, atsūti lūdzu man manu kopiju, ne jau fizisko, protams, bet rakstura un dzīves pieredzes kopiju, nu, arī fiziski viņa varētu buut līdzīga man, ne pārāk smuka, ne pārāk nesmuka. nebūtu slikti, ja viņai būtu mazdrusciņ vairāk tās pieredzes, bet varētu iztikt arī ar līdzvērtīgu manējai. mēs varētu kaut vai kopīgi paskumt un justies laimīgas. aiziet kopīgi pasēdēt kādā bārā. aiziet uz kino, uz izstādi, uz teātri, uz operu. iet viena pie otras ciemos, sēdēt caurām dienām un klausīties mūziku... izdzert trīs puedeles vīna vai puspudeli šņabja, smieties un sacerēt idiotiskus stāstus un vēl trakākus dzejoļus. Ko gan vairāk no dzīves varētu vajadzēt? man apnicis nepartraukti tēlot sausiņu, tā ir loma, kas man sevi uzspiedusi pati no sevis, nesaprotu, kā tas notika un kad, reizēm tā pazūd, un tad atkal atgriežas. Citreiz tās migrāciju izraisa konkrētu cilvēku sabiedrība, citreiz tā uzrodas un pazūd pati no sevis.