missalise

Oficiāli dzīve beidzas pēc nāves, nevis dzimšanas dienas. Vai pat piepildītas dzīves misijas. :/

(Reply)

Tādas pārdomas ir normāli. Apziņa, ka nekas nav bezgalīgs...
Dzīvei kā tādai jēgas nav (ja neskaita bioloģisko dzīvības tālāknodošanas aspektu). Katra no mums uzdevums ir šo jēgu pat nevis atrast, bet radīt. Neviens mums nejautāja - gribam vai negribam ierasties šajā pasaulē, to mēs ietekmēt nevarējām, bet tas ir mūsu pašu atbildībā, lai mūsu esamība šeit nebūtu bezjēgā iztērēts skābeklis un citi resursi. Varbūt tavējā ir radīt dziesmas un mūziku. Varbūt iepriecināt vai iedvesmot kādu cilvēku. Varbūt palīdzēt kādam pāriet ielu. Varbūt radīt jaunu recepti. Izklausās muļķīgi, bet katra šī lieta ietekmē kāda dzīves gājumu. Un tur tālumā kāds kļūs par putinveidīgo, kas nogalinās, kāds cits atkal radīs zāles pret vēzi, kas glābs.

(Reply)(Thread)

Jā, man arī reizēm ir sajūta, ka dzīves jēga ir tas, ko mēs radām paši. Bet reizēm liekas, ka esmu savu dzīvi nodzīvojusi tikai kā tajā laikam Ziedoņa epifānijā "Nekrologs", ka cilvēku atcerēsies tikai "maize, kuru viņš ir apēdis".

(Reply)(Parent)

kas tev liek tā domāt?

(Reply)(Thread)

Cilvēki jūtas vislaimīgāk nevis tad, kad ir ļoti bagāti, bet tad, kad jūtas noderīgi. Es pēdējā laikā nejūtos noderīga.

(Reply)(Parent) (Thread)

tā ir nomācoša sajūta, nudien. tomēr domāt, ka dzīve beigusies, varbūt tāpēc gluži nevajag.

(Reply)(Parent)

Tas varētu būt tas, ko mana terapeite nosauca par eksistenciālo depresiju?

Kam man tas viss? Kam man jebkas?

(Reply)(Thread)

Kaut kas līdzīgs varētu būt, jā.

(Reply)(Parent)