Albion

tas samierināšanās brīdis, kad saproti, ka esi uzrakstījis mēslu, bet apstāklis, ka teorētiski ir ielikts pēdējais punkts, liek atmest ar roku un vairāk nenopūlēties.

uz priecīgākas nots - man liekas diezgan amizanti, ka draugs izmanto suni kā spilvenu.

sapņoju, ka rīt būs pasaules gals, un mēs ar AlisiR un Luīzi tajā sakarā cepam šokolādes kūku ar ļoti daudz šokolādes gabaliņiem tajā.

pirmo reizi nopirku lielu cūkas kaulu un pēcāk noskatījos, kā mūsu mīlīgais, pūkainais kucēns pārvēršas par rūcošu, mežonīgu plēsēju. gandrīz asariņa nobira.

reizēm dzīvē notiek tā, ka sāc runāt vai iedomājies par kādu ļoti sen nesatiktu paziņu, un pēc trim minūtēm paziņa zvana, un tamlīdzīgi gadījumi. tas, ko ņikita (un vēl daudzi citi krievi un ne tikai visā pasaulē) apzīmē ar - pievelk domas.

lūk, vakar no rīta sēžam dīvānā, ņikita taisa prezentāciju par pirātisko radiosatciju vēsturi, un es iespotoju bildīti ar kuģi, kuram uz sāniem rakstīts VERONICA. pirmo reizi dzirdu par tādu pirātisko staciju. tajā pašā dienā, pēcpusdienā miera ielas vasarsvētku tirdziņā pieeju pie plašu stenda, pašķirstu pirmo kasti, kas gadās tuvumā, un trešā plate ir ar kuģa attēlu uz vāka, uz kuģa, protams, rakstīts VERONICA.

tā nu iegādājos Veronica 40 all time greatest hits, period 1964 - 1974. DUBULTPLATE. Par VIENU LATU. Fuckyeah.

man ir ārprātīgs slinkums iet uz darbu. gultiņā ir tik ērti, ārā čivina putniņi, spīd saulīte un viss, ko es gribu, ir nodoties slinkai banalitātei visas diens garumā.

bet nē. pēc 31 minūtes darba devējs grib mani redzēt un pēc 6 dienām es gribu redzēt kaut ko no darba devēja, tā nu jāceļas augšā. ak, pasaule.

4. - 5. maijs. rīga - pārogre - ķegums - salaspils - rīga. 110 km. es, ņikita, luīze, janels (krista, ēriks, kārlis, austriete un spānis)

šodien iegādājos velobraucēja tērpu (bib shorts + jaku). godīgi sakot, pagaidām nekādu dižo sajūsmu nejūtu, jo tas izstrādājums ar pamepraino dibenu un kopējā peldkostīma fasonu (mīnus krūšu daļa, kas ir smieklīgākais, īpaši, ja mēra bez maiciņas) manai skeptiskajai latvieša dabai, kas liek par visu jauno nievājoši saraukt degunu, liekas labākajā gadījumā smieklīgs, ja ne tizls. bet nu redzēsim - ja pēc rītdienas izbrauciena dibens jutīsies kā pēc taizemiešu masāžas nevis urļiku satikšanas, tad pirkums būs bijis tā vērts.

ceturtdien bija latvijas literatūras gada balvas pasniegšana un jāsaka, ka tas manī izraisīja tādu 'līdzpārdzīvojumu', ka attīrījos gan vakarā, gan vēl pāris stundas no rīta. tik daudz par labu servisu.

Man ļoti 'besī' apvainoties, jo 19 gadījumos no 21 nevienu citu kā tikai mani apvainošanās fakts neuztrauc, un rezultātā vienīgais ieguvums ir nepatīkamas izjūtas un apvainošanās procesā padirstais laiks. Un tomēr par spīti tam, ka ar prātu saprotu vienkāršo patiesību, ka apvainošanās ir bezjēdzīga, tā ir tāda pati sajūta kā niezēšana - es nespēju koncentrēties tik ļoti, lai to nejustu. Garīgās potences trūkums.

nosaukums par godu lizii  lieliskajam klaba ierakstam.