Albion

tā saka, ka pat gadījumā, ja tu absolūti neesi labs un patīkams cilvēks, vajag vismaz izlikties, varbūt ar laiku tu patiešām tāds kļūsi [vai vismaz kļūsi mazliet mazāks draņķis], un principā es tam piekrītu - rupjība, agresija, naidīgums, neiecietība etc etc tiešām nekad nav risinājums, bet mani reizēm pārņem ļoti spēcīga iekšēja vēlme uzvilkt spāņu zābaciņus un ar āmuru ievilkt pa galvu atsevišķiem indivīdiem atsevišķos gadījumos. nu, lūk, nav jau nekāds brīnums, ka naktīs murgoju un mostos augšā sāpēs un drebuļos vai sviedros [jā, man ir variācijas, cik interesanti, vai ne?!] psihologiem noteikti būtu ko pateikt par neizlādētām emocijām un tā.

bet principā es gribēju par ko pilnīgi citu - man brīžiem šķiet, ka es smoku. pasaule, visi cilvēki man apkārt, viņu domas, skatieni, uzskati - tas viss mani ēd kopā. un es zinu, ka nevaru no tā izbēgt, es esmu sasodīta sabiedrības daļa un man vajag sabiedrību, man vajag manus draudziņus, bet līdz ar to man nāk līdz viņu uzskati, kurus man vienkārši ir jāpieņem vai jānonāk konfliktā. un mani netracina tas, ka cilvēkiem ir citādi uzskati par lietām, bet gan kā tas mani ietekmē. es nevaru normāli padzīvot, man laikam ir pārāk nenobriedusi personība, trausla psihe, liels stulbuma koeficents vai kas tāds, bet brīžiem es gribu, lai neviena cita uz pasaules nav - tikai es un daži mani īpašie cilvēciņi, kuri sapņos mani nemēģina nogalināt.

principā teksta blāķis, no kura neko nevar saprast, man ir daudz domu, kuras šobrīd manu galvu spiež kā skrūvspīlēs, bet man nedaudz bail nosaukt lietas to īstajos vārdos, negribu nevienu sāpināt, jo dažas lietas pasakot tiktu virkne tuvāko cilvēku gan sāpināti, gan stipri sadusmoti. jau pāris mēnešus par to pastiprināti domāju un netieku no šīm domām vaļā, man tas vienkārši ir jāsakārto pašai sevī.

kā teica kāds gudrs cilvēks - vienkārši ir jāizdara lēciens.
[un tai pašā laikā b. leberts rakstīja - esi nolēmis - dari; izdarīji - rēķinies ar sekām.]

gribu izslēgt pasauli, ieslīgt sasodītā banalitātē un beigt nožēlojami gausties par dzīvi klabā.

man vajag mieru, bet pirms tam samierināšanos ar sevi, nelielu apskaidrību un atslēgt pasaulei elektrību. turn off all you.

Beauty comes to those who have been waiting for something bigger than themselves.

pēdējā laikā es sapņos ne tikai šausmīgi strīdos ar pazīstamiem un tuviem cilvēkiem, bet viņiem tiek zāģētas nost rokas, viņus indē [vienus draugus indē citi] un visādi citādi tuvina šaušalīgam galam.

šonakt pamodos PIECAS reizes pēc tādiem sapņiem, viss sāp, auksti, ļoti gaidīju rītu.

"Wishful thoughts never stopped the thunder
That drove my head back to the ground"

pēc nedēļu ilgušas gaļēdēja karjeras, šodien nolēmu to pārtraukt. 2 iemesli:

1. neko īpaši garšīgu tā arī neatklāju
2. neliek mierā jautājums - vai es varētu ieskatīties dzīvniekam acīs un pateikt, ka mana apetīte ir svarīgāka, kā viņa ciešanas?!
   

daudz buču, daudz nerātnību, daudz smieklu.

momentiņi:

• jubulāra uzmešana gaisā pie brīvības pieminekļa
• pelmeņi pus4os naktī un sarunas par teodiceju  
• čalis celsijā, kas pie letes man sāka stāstīt par savu draugu pašnāvnieku. man tāds - wtf?! nu neko, sahagoju un gājām ar pītiņu dejot
  
• pārējais: kas notiek nieru ielā, paliek nieru ielā :D
  

un neskatoties uz to, ka nokavēju trīs stundas, neievēroju dresscode un nesatiku vienu no saviem vīriešiem, balle bija lieliska. tagad esmu tukumā un atpūšos. cepsim ar mammu pīrādziņus.

vakar mani aizveda uz šamaņu vietu pie jūras, tur tiešām ne tikai izskatās, bet pat jūtās viss maģiski. iespējams, viens no labākajiem piknikiem, tikai vīns + piens ar medu laikam kaut ko nelāgu nodarīja manam vēderam. bet tie ir dzīves sīkumi.

bija jau vēla pēcpusdiena vai gandrīz vakars, kad sauļojāmies aprīlī [jā, jā - ārprātīgie jaunieši] un izdomājām, ka jāpaliek pa nakti mežā. lieki teikt, ka ne telts, ne normāli guļammaisi mums nebija, tikai viens un to pašu nevarēja aizvērt.

- eu, bet mēs nosalsim.
- jā, mēs nosalsim.
- paliekam?
- labi, paliekam.

bet ja kaut ko ļoti vajag, tas vienmēr uzrodas - šamaņu vietā bija divi guļampaklājiņi. visu nakti kurinājām ugunskuru, mūsu niķīgais draudziņš vienā brīdī apvainojās, ka nepievēršam gana daudz uzmanību un gandrīz nodzisa, bet ar viņu varēja visu forši sarunāt, pasakot, ka viņš ir mans mazais un ka viņam jāsaņemas. pēc tam vēl ap desmitiem no rīta kūpēja. ^_^ [un es īsti nesaprotu, kā tas var būt pārsteigums, ka ar ugunskuru ne tikai var, bet arī vajag sarunāties.]

patiesībā bija daudz mazāk auksti, kā pārgājienā, burvīga nakts, rīts, iepriekšējā un arī šī diena. mans iekšējais bomzis gavilēja un es, iespējams, esmu dzimusi, lai kļūtu par mazo sūnu rūķīti. bet - kurmīša likums [var rakt un var arī nerakt].

un jā - man ir atbrīvojums no lielās talkas, jo ejot prom, pa ceļam salasījām pilnu maisiņu ar atkritumiem. pilsētā nevajagot lasīt, jo pilsētai ir rokas, bet mežam nav. es gan teiktu - muļķības. :D

es jau biju aizmirsusi, cik krišnaītos ir garšīgs ēdiens. 4dien būs nauda, aiziešu vēlreiz. bet smieklīgi tomēr čurāt, klausoties, kā aiz durtiņām kāds dzied "hare hare". jā, tiešām smieklīgi.

šī bija laba diena.

luīze stāsta par [moment] skati un visiem tiem māksliniekiem un plikām modelēm, un foršām drēbēm, un man pamazām iestājas tāds - fakdēm, ka tur nebiju vakar, jo man vienmēr ir gribējies aiziet uz kaut kurieni un teikt: "es esmu viesu sarakstā". un nu es padirsu savu iespēju. XD

bet vispār pati nevaru saprast, kas esmu un ko man gribās.

ai, muļķības.

tikai tagad sapratu, ka man sāp nevis kakls, bet rīkle un viss barības vads [vai arī elpvads? hvz, kaut kas pa kaklu uz leju] un tas ir ļoti pretīgi, jo man ir sajūta, ka man iekšas deg.

es ceru, ka tas ir no vemšanas un drīz pāries, jo es negribu atkal saķert kkādu draņķību, kuru izārstēt man maksās trešdaļu mēneša ienākumu.

labi, turpināšu skatīties vampire diaries un gaidīt, ka pāriet. :D

mamma tikko piezvanīja: "ja es iedošu tētim pašceptas bulciņas līdz, iesi pakaļ?!" ^________^

vakardien beidzot spēlējām uz dailes skatuves, mums visādi misēkļi sanāca, piemēram, tumsā saskrējos ar krišjāni, jo sajaucu, no kuras puses man jānāk un ierāvu pagales lieluma skabargu pēdā. pirms izrādes apraudājos, man jau liekas, ka vēl dažam labam tā gadījās, vnk počs tā aizkustinoši runāja, nu.

pēc izrādes bija diezgan liels nogurums, tāpēc nebrīnos, ka "pusdienās" pie inxa piedzēros trīsreiz - pačučēju, piecēlos, uzēdu, iedzēru, pačučēju [..],ēst un gulēt, haha. bet pusdienas bija lieliskas atšķirībā no tā šņabja, kuru vajadzēja viltīgi iemānīt iekšā, mēģinot nepieļaut saskari ar garšas kārpiņām.

ak jā - zaudēju savu veģetārieša nevainību. tas bija baisi. pat baisāk kā dveshy [just kiddin`, she's made of awesomeness]

inx: "nu tu taču visu vakaru tādu sūdu runā!"
dveshy: "viņa ir runājošs mājdzīvnieks!" [vai kāds nu bija tas vārds]