Albion

pārsātinājums.

visu laiku nespēju atcerēties šo vārdu.

ierakstīju twitterī "labs rītiņš. ^_^ šodien uz tērveti, cerams, ka būs jautri. vispār gaidu vakaru un lēmumu - būt vai nebūt?! satraucoši."
pēc tam ieeju draugos, pirmais, ko ieraugu ir teksts zem enijas profila - "nebūt, sapūt"
iepriecinoši. XD

• nakts - "jā, nākšu", lietus, ļeņingrada, brengulis, taksis, pica, vīns, 40. nomoda stunda, atslēdzos
• rīts - cigarete pie foršākā rīgas loga, garšīga audzu putra, darbīgi cilvēki, idejas, smiekli, domāšana, "sadedziniāt viņu?!"
• diena - "hottube time machine", maizīte belāš, "krāvējs?!", vīns parkā, piknikkrēsls stacijas laukumā, ģitāra, 10 baltās tabletītes
• vakars - sieviete aizliegtajā teritorijā, visforšākais dzīvoklis - "mums arī tādu vajag!", piebarots djuraselīts, aptrakuši matainie un skūtie, māja, kur var visu nakti dejot.
  

tādi forši cilvēki. tāds foršais cilvēks. laimīgā es.

aizmigu braucot pēdējā autobusā, atveru acis - esmu kkur ārpus rīgas, šoferis nīgrs krievs [neko nesaprotu, ko man saka], izkikoja mani pēdējā pieturā ārā, stāvu pilnīgi tumšā vietā kādus 5 km [mby vairāk/mazāk, hvz] no savas dzīvesvietas, telefons izslēdzies, apkārt neviena nav, uz mirkli pilnīgs - faaaak, ko lai dara?! nu neko - piezvanīt nevienam nevaru, jāiet kājām [par ceļu arī aptuvena nojausma]. tā kā nav atstarotāja, uzmetu krustu un nodomāju: "lūdzu, Dieviņ, lai mani neviens nenobrauc!" paeju kādus 3 metrus, brauc mašīna, paceļu roku, apstājas, iekšā simpātiska sieviete, braucam, izstāstu savu bēdu stāstu, viņa: "jūs esat dzērusi!?"

forši gadās.

ko divi jauni, griboši cilvēki dara vieni paši mājās divos naktī?!
mazgā grīdu ar terpentīnu.

- ņem oglīti, kad piedzersies, iedzer, lai paliek labāk!

pēc tāda teksta nolēmu nedzert. plāniņš, protams, izgāzās, bet nu minimāli, minimāli. pasākums tā pat bija ļoti jauks, vieta lieliska, ļoti skaista un mierīga. laura arī. nu vismaz par to pirmo.

pirms laika rakstīju vēstuli par to, ka ļoti grūti palikt tagadnes laikā - vienmēr ir kaut kādi sapņi par nākotni, visādas pagātnes atmiņas, un tas viss traucē dzīvot tieši šajā brīdī, kas ir "tagadne". man ir jauna hipotēze [noteikti ne priekš citiem, bet es pati pirms tam to neiedomājos] šajā sakarā - es nedomāju par pagātni vai nākotni, bet par "laimīgo laiku". pagātni ar laika distanci ir viegli idealizēt un ar nākotni pavisam vienkārši - izdomā, ko vien gribi! lieliski! bet pilnīgi nepareizi, jo pagātne ir pagājusi un nākotne var arī nepienākt, un pat ja pienāks, tad tā tik un tā vienā brīdī pārvērtīsies tagadnē un tad vai nu būs tik un tā jāiemācās dzīvot tagadnes laikā vai mūžīgi jādzīvo ar cerīgo skatu nākotnē, kura nekad nepienāks, jo nākotne pēc definīcijas ir tas, kas vēl tikai būs, ne šis mirklis.

nu, lūk, tā kā šis jautājums mani ir kādu laiku nomocījis, tad ar prieku varu paziņot, ka aktīvi esmu ķērusies pie šīs "tagadnes" lietas praktizēšānas ar pavisam vienkāršas [un reizē ļoti sarežģītas] metodes palīdzību - justies laimīgi. man ir cilvēks, kurš aktīvi rūpējas par to, lai es justos tā, ka vienkārši negribas citu "laimīgo laiku", jo tas vienkārši jau ir. protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nepārtraukti, bet progress ir jūtams.

nākošais izaicinājums - spēt šo "tagadne = laimīgais laiks" praksi realizēt vienatnē, tomēr līdz tam vēl augt un augt, bet es neiebilstu. ^_^

atnāca un forši. visādas patīkamas pārmaiņas - sāku no rītiem vingrot, vairāk smaidu un izteiktāka kļuvusi mana pozitīvā attieksme.

nav tā, ka nepatīk. ^_^

dzīvot ir forši.

šodien pieturā klāt pienāca ļoti skaista meitene un teica, ka man smukas zeķubikses. jau agrāk biju viņu ievērojusi sava maršruta transportā, tagad beidzot iepazinos. viņu arī sauc kristīne. laikam kristīnēm tāds liktenis - būt foršām. [protams, ja negadās ar edgaru sapīties.]

foršie dzīves momentiņi.