sēžu pie rakstāmgalda, dzeru oolong tēju un domāju, ko lai uzraksta par krieviju. esot tur - nepatika. esot šeit nesāk patikt vairāk. bet katram mākonītim zelta maliņa [īsts dižgars, kurš to teicis] jeb esot krievijā man līdz bija latvieši. par to arī paldies sievai, māsai un mincim jeb masai kovai, džeketerinai burgai un sanktam pīteram.
ja oficiālāk, tad
no 31. oktobra līdz 5. novembrim biju jekaterinburgā, tālu tālu krievijā, kur piedalījos teātra festivālā.13 dalībnieku konkurencē ieguvām 2. vietu. (pirmo dabūja ārkārtīgi nacionāla un patriotiska izrāde pēc gogoļa motīviem, tā ka viņi principā bija ārpus konkurences (jā, es attaisnojos :D ))
atmiņas? viesnīcā smird; ūdens smird (ne tikai viesnīcā, visā pilsētā); to, kas ir veģetārieši viņi nezina un izpratne par veģetāru ēdienu izpaužas kā: "noņemsim šiem diviem 4 cm diametrā lielajiem kartupeļu plācenīšiem gaļu nost un pasniegsim to kā pusdienas"; mierīgi pāriet gājēju pāreju nedrīkst, jo tas draud ar sabraukšanu; pamest viesnīcu vakarā, lai aizietu līdz 20 m attālajam veikalam ir dzīvībai bīstams pasākums; un ja kāds jums uzgāž karstu kafiju neiedomājaties sagaidīt atvainošanos.
bet viss jau nebija tik drausmīgi - šņabis maksā ~ 4 lati litrā (un griež kā 80 grādīgs), cigaretes var nopirkt pa 35 santīmiem, bet, ja vēlaties baudīt kultūru, dodieties uz teātri. tikai velciet apģērbu, kurā ir ērti čurāt tupus, jo tualetes tādas, kā mums kādreiz stacijā - caurums ir, poda nav.
