Albion

lai arī šobrīd jūtos kā bokseris, kas guļ ringā ar izdauzītiem zobiem un asiņojošu seju, tā ir laba sajūta. atzīstu, ka filosofija mani ir pilnībā nokautējusi un vēl atspārdījusi nieres šajā intensīvajā nedēļā, ko pavadīju kopā ar 11 dažāda veida filosofijas uzdevumiem un nedaudz vairāk autoriem. tomēr pretēji gaidītajam riebumam, man jāatzīst, ka esmu nedaudz iemīlējusies filosofijā. protams, tikai tāpēc, ka tas ir īslaicīgs romāniņš, tomēr es atcerēšos to ar kņudoņu pakrūtē (līdz nākamajai sesijai, kad visus filosofijas mīlas taurenīšus nogalinās draudīgi tuvo termiņu skābes mākoņi)

mācoties filozofiju, man vieglāk visu saprast, ja to uzzīmēju. bet šodien gauži apmulsu, kad sāku par augustīna laiku lasīt.

"Tu, mans mierinājums, Kungs, mans Tēvs, esi mūžīgs, bet es turpretim esmu sašķīdis laikos" (Un no laikiem man tagad sāp acis.)

leļļu teātris ir foršs. ^_^ šodien biju ar diviem mazajiem brālēniem, jo visi trīs saņēmām biļetes kā dāvanu ziemassvētkos. pēc izrādes:
es: piezvanīsim elitai, pateiksim paldies
emīls: kāpēc elitai?
es: nu viņa jau mums tās biļetes uzdāvināja
emīls (pilnīgi apstulbis): nevis rūķi?
es (absolūtā šokā): ē nu... elita uzrakstīja rūķiem vēstuli!

geez, es ceru, ka nesabojāju viena piecgadnieka ticību, tā jau ar to šai pasaulē grūti.

un vēl šodien piebeidzu platonu. lai piebeigtu arī dekartu, jāatkorķē viens baltvīns!

man sāk trūkt ideju, ko vēl tādu varētu izdarīt, lai atliktu ķeršanos pie filozofijas.

saskaņā ar Neimanes jaunkundzes izteikumiem tagad (tas ir - pēc viena aliņa) būtu vislabākais laiks filozofisku pārspriedumu rakstīšanai. tomēr man šķiet, ka šāds stāvoklis vēlreiz varētu pienākt visai drīz, tāpēc pašreizējo izmainīšu ar karstvīnu un veltīšu edītes piafas attēlojumam filmā.

nu, lūk, uzrakstīju to refleksiju par kanta rakstu, kas ir apgaismība, bet man kauns sūtīt. točna kauns.

"Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības."

tāda māja, kur teologu grupa dzīvo mēnesi, divus, pusgadu, lasa gudras grāmatas, raksta gudras grāmatas, runā par lietām, vietām un parādībām, un neuztraucas par tādiem sīkumiem, kā ēšana vai gulēšana siltumā. man liekas, ka tas būtu superforši. būs kādreiz jāizveido, vai ne?

var just, ka brīvlaiks beidzies - sapņoju par eviju, rudzīti, ati, lauru un dāvidu. un ne jau visiem vienā sapnī.

kā mani kaitina, ka satraukuma brīžos visu laiku vajag čurāt. tas ir - nevajag, bet ir tā sajūta. un es nekad nelaižu garām iespēju uztraukties. šoreiz par JD prezentāciju.