Kaut man pietiktu spēka šito kārtējo saslimšanu uztvert kā dzinuli mainīties.

Melnais teica, ka man vajag runāt ar sevi un izrunāt visu to, kas man traucē būt tādai, kāda vēlos būt.

Gribu arī mainīt ēšanas paradumu, bet to gan nedaudz baidos, jo baroju Didzīti. It kā jau nevajadzētu baidīties ēst veselīgāk, jo taču nāks tikai par labu bērnam, vai ne. Bet mans priekšstats par veselīgu ēšanu sakrīt ar svaigēdāju vai vismaz daļēju svaigēdāju uzskatiem, un viņus taču tik daudzi mediķi sauc par idiotiem. Atceros, kad biju pusveģetāriete, pat vairāki ārsti man teica, ka var jau to gaļu neēst, nekas traks neesot, bet vismaz vienreiz dienā gan vajadzētu. Nu? Vai viņi paši saprot, ko saka?
Tad nu, ja reiz tik daudzi it kā eksperti, kuri gan jau pilnīgi muļķi nevarētu būt, stāsta, ka ir jābūt visēdājam, tad nu es arī nedaudz baidos mainīt diētu, kamēr zīdu Didzi.

Un es vēlos sportot, kustēties, darīt kaut ko ar savu ķermeni, sajust patīkami nogurušos muskuļus, nevis tikai iekaisušos un sapūstos.

Gribas nebūt tik greizsirdīgai, slinkai un nepašpietiekamai.

Galva reibst no visa tā, ko vēlos. Kaut man vismaz kaut kas sanāktu.

Nupat biju pamatīgi satraukusies. Saņēmu citoloģiskās izmeklēšanas rezultātus.
Analīzes pārbauda, vai ar dzemdi viss ir ok. Izskatās, ka ir slikti.

Bet es tagad jau nomierinājos, jo neko taču uzlabot uz sitienu nevaru. Eh, nepatīk gaidīt un vēl mazāk patīk uzticēt sevi ārstiem.

Man ir pamatīgi jāmaina dzīvesveids, nevēlos nekādu saskarsmi ar ārstniecības iestādēm vairs.
Pieļauju gan, ka ar šitām dzemdes problēmām viena galā netikšu, tāpēc jau rīt sazvanīšos ar savu Preiļu ginekoloģi, nevis to izklaidīgo tanti Rīgā.

Pagatavoju svaigēdāju desertu. Tas ir visgardākais saldēdiens, kādu jebkad esmu nogaršojusi. Ņjomm!!
Nākamreiz likšu mazāk dateles, lai nav tik salds un ir vēl labāks. :]

Tikai nestāstiet man, cik daudz jaundzimušie guļ. Didzis ir nomodā visu dienu un guļ visu nakti.
Pa dienu es nevaru pat ēst uztaisīt. Kas noticis ar viņa miegu? Viņš domā, ka ir pieaugušais. Didzis neguļ vispār.

Vispār jau Didzītis nav licis manīt, ka jūtas kā transvestīts vai transseksuālis, bet viņa vecmāmiņas turpina piegādāt visneglītākās meiteņu drēbes, kādas redzētas.

Vakar Grīvas krogā kādai muzikālo invalīdu ģimenei bija svētki. Tika dziedāts ar karaokes aparāta palīdzību. Ö, tas neaprakstāmais šķībums un kviekšana!!!
Atcerējos, kā mana ģimene dzimšanas dienās dzied "augstu laimi, prieku". Viena no tantēm, kura jūtas brašāka, ierosina dziedāt. Samērā skaļi iebļaujas "augstu", tad sāk klusītēm šķību muti un skaņas slēpdama ņurdēt pārējo tekstu padusē, kā to pamatskolas priekšnesumos dara vismaz viens no dziedātājiem. Būtu jau ok, bet pārējie ģimenes biedri tikai plāta muti un nedzied. Iedomājaties to apkaunojošo skatu! He
Jubilārs noklausās, dziedātāji izklīst vai apsēžas, kāds aiziet pīpēt, neviens dziedāšanu nekad nepiemin.

Sestdiena. Visi plāni izgāžas.
Uz Tērveti neaizbraucām, draudzene neieradās (jo ir dumja, laikam jau), uz humpalu tūri devāmies, kad veikali jau slēdzās ciet. Meh.
Cerams, ka rītdienas plānus izdosies īstenot.

Bet ir arī jaukas ziņas. Ja labi pacenšas, es tomēr varu uzbudināties. Tas gan uzreiz pazūd, kad man iesāpās, bet progress tik un tā.

Kāpēc tad, kad gribas kaut ko nopirkt, nav naudas vai to nedrīkst tērēt.
Šorīt es sagribēju zaļu t-kreklu ar pikačū robina huda kostīmā. Nu, kāpēc man tādas vēlmes?

Redzēju kakājošu taureni ripp un deģenerāļa dārzā.

Vakar pie manis ciemojās pamatskolas laiku draudzene.
Šodien pamanīju, ka pie mantām, kuras viņa cilāja un aplūkoja, bij nolikts arī anālais lubrikants.

Man vieglāk ir ar cilvēkiem, kuri pamana un piemin, tad var pasmieties vai apspriest produkta kvalitāti. Bet, ja klusē, es jūtos neveikli.

UPD.
Tagad es jūtos vēl neveiklāk. Tās draudzenes viengadīgais bērns bij nācis šiverēties manos plauktos un vilka visu laukā. Vienā brīdī draudzene nobļāvās, ka viņš ir atvēris vēstuļu kasti. Uzreiz pēc tam viņa paziņoja, ka viņiem ir jādodās mājup. Tagad es pamanīju, ka tieši blakus tai vēstuļu kastei stāv mūsu seksa rotaļlietu kaste. Nez, vai tajā arī mazais ielūkojās. nez, vai viņa mamma pamanīja un tāpēc izdomāja doties prom.

Eh. man jau visas rotaļlietas un lubrinakti šķiet normāli un, manuprāt, par to visu kaunēties nevajag. Bet, nu, es nezinu kā reaģēt un kā runāt ar tiem, kuriem tas šķiet nenormāli un netikli. Es vienkārši samulstu.

Viens mazs pieskāriens mugurai nupat man lika just, ka atkal esmu sešus gadus veca un man blakus guļ mana mīļā kaķene.
Manai mīļajai kaķenei tāds krievisks vārds- Mura Ķisa. Tagad šķiet, ka īpaši labi neskan, bet nu ko tur vairs. Viņa jau sen sen ir mirusi.

Šorīt Didzis miegojoties pieskārās manai mugurai. Viņa nagi nav apgriezti un pieskāriens šķita tāds pats, kā tolaik, kad manu muguru noglaudīja kaķis, kura cilvēks biju es.

Viņa palīda zem segas, kamēr es vēl biju miegā. Galvu viņa uzlika uz spilvena, tāpat kā es.
Siltais kažociņš, viņa mani uzmodināja pliķējot ar ķepu man pa muguru.
Es pagriezos pret viņu un samīļoju. Viņas kažoks vietām bija mitrs, bet viņas skatiens nedaudz satraukts.
Viņai pirmo reizi dzima kaķēni. Viņa tos piedzemdēja man rokās. :)
Neatceros, cik viņu bija- četri vai pieci. Viņa laizīja un baroja savus bērnus, bet es viņu glaudīju.

Pāris dienas vēlāk viņa jau devās peļu medībās uz pļavām. Mazos kaķēniņus viņa neatstāja nepieskatītus, bet pa vienam nesa man un lika man klēpī. Tā es stundām ilgi sēdēju noliekusies pār kaķēniem, viņus sargājot. Cietos, kad gribējās iet čurāt, un baidījos, vai neiztraucēšu mazos, kad gribējās izstaipīt muguru.

Vispār mana mīļā kaķene man ir daudz iemācījusi. Empātiju, piemēram.
Viņa bija laba skolotāja. Viņa mācīja mazajiem dzert pienu no bļodiņas, kad uzskatīja, ka viņi tam jau ir gana lieli. Viņa paņēma mazo aiz skausta un iemērca viņa purniņu pienā.
Arī medīt peles viņa mācīja saviem kaķēniem. Viņa atnesa uz mājām peli un palaida to istabā, kur bija kaķēni. Sēdēja pie durvīm un ņurdētņaudēja- laikam stāstīja, kas mazajiem jādara.

Visus Muras stāstus jau pat atcerēties nevar. :)
Es ļoti ceru, ka man sanāks būt kaut uz pusi tik labai mammai un vispār tik jaukai dzīvai būtnei kā viņa.

Ja nu mana tante, kura ir ķirurgs urologs, jautās, ko mums uzdāvināt raudzībās, mēs prasīsim vasektomiju.

(Nepadomājiet neko riebīgu. Didzis ir izcili brīnišķīgi apburbuļojošs puika. Bet man vēl ir trauma no dzemdībām. Es to negribu atkārtot. Joprojām jūtos izvarota un saplosīta.)

Kas mūsu guļamistabā ir neapčurāts?
Griesti, radiatori un skapis.

Kāpēc man ir tik daudz laika rakstīt cibā? Nu, šodien esmu tikai un vienīgi barotava. Nav daudz ko darīt, ja kāds karājas pie krūts. Es brīnos, ka sanāca ēst uztaisīt. Telefons ar netu pie rokas. Klaboju. Gribu lasīt grāmatu, bet vienā rokā neērti noturēt.

Patiesībā šī ir ļoti jauka diena. Jūtos viegla, bet aizņemta.

Nezinu. Varbūt tas ir kāds zīdaiņu apreibināšanās veids.
Reizēm Didzis ierokas krūtīs ar visu seju un sparīgi zīž līdz viņam sāk trūkt gaisa. Tad viņs pazīž vēl un ar tādu enerģiski asu kustību atspiežas ar kokām (labojums: kāds, kurš prot rakstīt, teiktu, ka "rokām") pret krūti un strauji atgrūž galvu. Gar mutes kaktiņu notek piens un viņš izskatās kā sv. Terēze ekstāzē.
Tas soft spots gadījumā arī nedod tādu kā trepanācijas kaifu?

Vai tam ir kāds māņticīgs skaidrojums? Katru reizi, kad palūkojos pulkstenī, ir 11:11 vai 21:21 vai līdzīgas simetriskas kombinācijas. Ja stundas laikā divreiz paskatos pulkstenī, tad uztrāpu, piemēram uz 13:31 vai 14:44.

Ar viņu bija noticis tieši tas, ko Mala aprakstīja dzēstā komentārā. Viņš pārāk daudz sev uzkrāva un tad viņam vajadzēja izlādēties. Manuprāt gan varēja to darīt maigāk. Bet nu.. Ne es viņa vietā esmu bijusi, ne viņš manā. Es ceru, ka būs labi. Ceru.

Viņš ar mani runāja. Šoreiz patiešām. Viņš pat pirmo reizi pats sevi aizstāvēja. Pat nedaudz mani izlamāja, bet vietā.
Mēs izlīgām.
Es sāku justies vieglāk. Bet es gribu aizbraukt.
Nedusmojieties uz viņu, arī viņam ir smagi. Ne dēļ vakardienas, bet dēļ visa tā, ko sev uzlicis mūsu dēļ.

Mī uzradās pilnīgi pēkšņi. Es mēģināju ar viņu runāt, bet viņš neuzskata, ka vispār kaut kas īpašs ir noticis. Viņš nemaz nespēj iedomāties, ka vakardiena bija drausmīgākā diena, kādu esmu piedzīvojusi.
Varbūt ripp ir taisnība un man nesanāks aizbraukt prom, ja es to neizdarīšu uzreiz. Es biju nolēmusi šovakar palikt, lai ar Mī parunātu. Bet vai ir vērts ar viņam ento reizi mēģināt kaut ko paskaidrot.
Viņš teica, ka viņam vajag sevi pilnībā ierobežot un, ka viņš grib sevi pilnībā ierobežot, jo vēlas palikt kopā ar mani. Kāpēc jāierobežo sevi pilnībā? Manuprāt tā ir sevis laušana. Kāpēc viņam tas ir vajadzīgs? Es negribu, lai viņš sevi tā kropļo. Ja viņam tā jāmokās, kāpēc tas ir vajadzīgs?

Kad es viņu ieraudzīšu, noteikti uzreiz metīšos ap kaklu un visu piedošu. Vienkārši priecāšos, ka viņu redzu. Šķiet tāpēc labāk braukt prom un neredzēt viņu, kad viņš pārnāks. Vai arī neredzēt, kā viņš turpina nepārnākt arī rīt un parīt. Šobrīd man šķiet, ka viņš varētu nepārnākt arī trīs mēnešus. Ar bijušo sievu viņš tā izdarīja, un izskatās, ka viņš ir pārliecināts, ka es esmu viņa bijusī sieva.

Par bijušo sievu viņš stāstīja, cik viņa ir ļauna- neļāva viņam tikties ar draugiem un neļāva klausīties viņa mūziku. Ar mani dzīvojot viņš uzvedas tā, it kā šie noteikumi joprojām būtu spēkā, kaut gan es eksplicīti esmu paskaidrojusi, ka man tas nešķiet normāli. Esmu viņu pat mudinājusi iet pie draugiem, esmu tiešam aizdzinusi uz krogu, lai izklaidējas, esmu teikusi, lai aicina taču kādu ciemos. Bet viņš nevienu neaicina. Kad lieku viņam iet uz krogu, viņš knapi pavelkas.
Klausīties savu mūziku mājās viņš atsakās. Teica, ka negrib mani mocīt. Esmu jau sen novilkusi viņam kaudzi ar to grupu mūziku, kas viņam patīk. Pirms pāris dienām pat papildināju to mapīti un liku Didzim klausīties pa dienu, kamēr tētis nav mājās.
Bet viņš joprojām čīkst it kā es viņam visu to būtu aizliegusi.
Arī šodien viņš man teica, ka viņaprāt es gribu, lai viņš visu laiku sēž mājās. Nu bļin! Es taču vakar neko neteicu, kad viņš paziņoja, ka dosies ar draugiem iedzert.
Tas, kas mani sadusmo viņa prombūtnē ir tas, ka viņš vienmēr man apsola, ka būs atpakaļ tad un tad. Tad viņš neierodas un neatbild uz zvaniem.
Vienīgais, ko es tiešām viņam esmu aizliegusi ir manis krāpšana- gulēšana ar citām. Es viņu par to jau sen brīdināju. Un viņš piekrita. Un tiešām viņš ne reizi nav mani krāpis. Un pat, ja viņš krāptu, ko tad es izdarītu? Es taču viņu nepamestu tādēļ. Es skumtu un man ilgu laiku būtu pretīgi, bet es viņu nepamestu.
Bet šitāda tīša manis sāpināšana un apmelošana nav normāla. Kas notiek ar viņu, kad viņš dzer? Kad viņš ir skaidrā, viņš man nemūžam tā nedarītu pāri. Mēs varētu par kaut ko sakašķēties, bet viņš neizspēlētu ar mani Ičija un Skrečija epizodi ar sirds sagabalošanu un izbarošanu atpakaļ.
Kā var tieši pateikt, ka viņam ir vienalga, ka man sāp? Es dzemdībās redzēju, ka viņam nav vienalga. Vismaz tad nebija. Kāpēc viņam ir vienalga tagad?

Es gribu prom no tā visa.

Vēl dienā es gribēju zvanīt savam Mī, lai viņš atnāk un mani samīļo un paglābj no tā pretīgā dzērušā Mī, kurš mani sāpina. Un normālais Mī arī mani samīļotu un glābtu.

Es negribu viņu redzēt.

Un ja es aiziešu prom, viņš varēs sūdzēties visiem, ka es viņu pametu dēl tāds sīkuma- vienas vienīgas ballītes dēļ draugiem. Smieklīgi. Nē, nav smieklīgi.
Viņš laikam tiešam ir smagi nelaimīgs ar mani un es viņu pārāk ierobežoju. Nu, bet kāds sūda pēc viņš mani nepamet.
Varbūt tomēr viņš šoreiz saņemsies mani pamest un man nebūs jālauza galva, vai un kā aiziet no viņa.

Un bērns nav pat divas nedēļas vecs.

Es biju tik priecīga, ka man nav pēcdzemdību depresija. Mī izdomāja, ka man vajag elli.

Pēdējā sazvanīšanās, pirms viņam izslēdzās telefons.
Es: "Tu tiešām man ļausi mocīties vēl vienu diennakti?"
Mī: "Te ar draugiem domājam braukt uz Jūrmalu."

Tas nav tas cilvēks, kuru mīlu. Dzēris viņš ir brutāli nežēlīgi ļauns.

Es jūtos ievilkta slazdā.
Vispirms es iemīlos. Iemīlos tā, esmu apburta visu laiku, kamēr esam kopā. Katru reizi, kad viņš mani sāpina, es izoperēju no atmiņas, lai tas netraucē mīlēt.
Tad īpašums, nauda. Mēs esam sasaistīti. Mana ģimene ir viņam devusi tik šausmīgi daudz naudas, ka tas būtu netaisni pret manu ģimeni, ja mēs pārtrauktu attiecības. Mašīna ir pirkta pa mana tēva naudu un par to naudu, kuru viņš aizņēmās no zupča. Mana ģimene mūs abus uzturēja gandrīz visu laiku šos divarpus gadus. Viņa mātes dzīvoklis iz kapitāli izremontēts pa to naudu, kuru mans tēvs saņēma pārdodot zemi. Kā vecāki justos, ja mēs šķirtos?
Un bērns. Mums ir kopīgs bērns.
Ar katru dienu kopā mēs sasaistamies arvien vairāk.
Vai tas tā notiek tāpēc, lai parādītu, ka nevajag pieķerties ne cilvēkiem ne lietām?
Atradu uz Didža vienu no maniem izkritušajiem sirmajiem matiem.
Telefonsarunā jautāju Mī, vai viņam kādreiz ir sāpējis. Viņš teica, ka sāpēja, kad viņš iezāģēja pirkstā.
Tādas sāpes kādas jūtu es, viņš nekad nav pazinis.
Es jautāju, vai pēc tā, kā viņš man šodien ir licis justies, viņš tieššm izvēlēsies turpināt mani sāpināt. Viņš teica jā.
Mēs ar Didzi joprojām esam divatā mājās. Es neprotu būt patstāvīga, es gribu, lai mūs kāds adoptē un aizved no šejienes.
Vai es esmu muļķe, ja domāju par šķiršanos?
Man vienmēr ir šķitis, ka var būt attiecības, kuras nesāp. Un tādas var būt ar citu cilvēku. (te es nedomāju kādu citu vīrieti, kādu ārpus sevis)
Ja es te palikšu, vai es kļūšu tikai nelaimīgāka un histēriski raudošāka?

Pieķeršanā laikam ir visļaunākais. Šķiršanās tik daudzko atrisinātu. Bet vai tas būtu nesāpīgāk kā palikt kopā.
Aj, bļin, es taču gribu palikt kopā un mīlēt.

Bet es negribu tā sāpēt. Es negribu būt ar cilvēku, kurš mani sāpina tīšām. Vai arī viņš joprojām nesaprot.

Nu, kāpēc es nevarēju būt lesbiete? Vai labāk biseksuāle. (jā, zinu, daudziem šķiet, ka visi ir biseksuāli. man agrāk arī tā šķita, bet tagd nē)
Patiesībā varētu būt labi arī bez orientācijas maiņas, ja vien es nebūtu tik sasodīti monogāma. Monogāmija vispār ir dabiska? Kā lai es sevi pārtaisu?

Man vajag autovadītāja apliecību. Un tas dunduks, lai turpmāk mistiski pazūd kā kājāmgājējs.

Beidzot tas drausmīgais sapņu ķērājs nav ar mani. Kristofers to paņēma. Laikam sadedzinās. Es ceru, ka viņš man neteiks, ja būs vienkārši izmetis miskastē.
Es nezināju, kā no tā tikt vaļā. Atdāvināt kādam būtu manuprāt nejauki pret saņēmēju, izmest laukā bail, jo nezinu, kur tad nonāks. Gribēju sadedzināt, bet to vairākkārt atliku. Šķita, ka tad tam būtu kāda simboliska nozīme, kuru nesaprotu.
Kristofers tik ātri rīkojās, ka es pat neapdomāju savas sajūtas par to, ka viņš paņem sapņu ķērāju un ieliek mugursomā. Tagad es zinu, ka jūtos labi. Esmu izgulējusies. Jāuzzin, vai Kristoferam ir labi.

Šņuk! Es netīšām izdzēsu Didža pirmās vannošanās video. Žēl, tas bija mīļs vakars un mīļš video.

Slīdoša sajūta. Vilciens pārāk tālu, lai to sadzirdētu, bet gana tuvu, lai tas varētu māju dirbināt un mūs ar Didzi šūpot.
Šīs nakts barošanas reizē varēsim svinēt desmit kopā pavadītas dienas. It kā tālāk esam, bet tuvāk.
Un es nolēmu vairs nerakstīt zem atslēgas. Jocīgi.

Un tomēr man gribētos zināt, kurš no ciemiņiem sālsmaizē mūs nolādēja ar tiem Cēsu Light aliem? Jau divus mēnešus tie draņķi mums aizņem vietu ledusskapī.
Mans plāns ir naktī tos alus, kopā ar briesmīgo home made šļuru, nonest lejā pie papelēm, lai kāds izslāpušais atrod. Negribas dot rokās, jo tad būs draugs uz mūžu.
Pie miskastēm atstāt arī nevar, jo tur pa dienu nebūs ēnas.
Jā, vēl atstāšu zīmīti "ja savāksiet atkritumus no "tārpu raktuvēm", nākamnakt atstāšu jums šņabi".
Tārpu raktuves ir tas zaļais miskastes pleķis no Iki līdz mūsu mājām. Gribas tomēr, lai vide ir mazāk piegružota.