Kad man echolalia reiz pastāstīja, ka never vaļā durvis, kad pie tām klauvē, es brīnījos un neasapratu kāpēc. Tagad es arī neveru durvis un vispār ignorēju klauvēšanu.
Man tas nepatīk. Es laikam baidos, pārāk daudz domāju muļķības vai pārāk maz gaidu pārsteigumu.

Bļin!
Tadžina saplīsa. Nu, kur ellē viņa varēja saplīst uz tik mazas liesmas!?
Tagad es atkal būšu parasta mirstīgā mājsaimniece, kurai jāsēž pie katliem, kamēr ēdiens gatavojas. Piedeguma smaka pa visu dzīvokli, ir pārāk auksti, lai vēdinātu, es negribu kurināt, sāp galva no dūmiem. Aj! Lamāties un smieties.

Atcerējos, ko teica viena no med personāla dāmām dzemdību namā, pirms atstāja mūs ar Didzi un Melno palātā. Viņa pilnā nopietnībā sniedza instrukciju bērna kopšanā:" Viņam jābūt rozā. Bāls vai zils nav labi." Un viņa aizgāja.

Pirms vairākiem gadiem nolēmu nesmīdināt pasniedzējus rakstot viņiem no ēpasta adreses iz sērijas "smukinjaa69xxxlickmyarschloch@inbox.lv"
Uztaisīju sev pieklājīgu vards.uzvards@gmail.com
Bet tagad viena dāma, kuru arī sauc par Vards Uzvards, ir sākusi manu pastu norādīt visās blanakās, kur tikai ēpasta adresi prasa.

Nosūtīju viņai dr.lv ziņu, kurā lūdzu, lai turpmāk saņemot atlaižu kartes veikalos viņa epasta aili atstāj tukšu, vai ieraksta kaut kādu gfyusdgy@bhyjhdsk.com
nez, ko teiks.

Osteopāte, kuru pa laikam apmeklēju jau vienpadsmit gadus, tik mīļi smējās un priecājās, kad pateicu, ka vēlos pie viņas aizvest savu puiku. Man vēl tagad gribas smaidīt.

Meklē darbu.

Tātad, ja Miu strādā par kurjeru 10 līdz 13 stundas dienā un ik pārnedēļ arī nedēļas nogalē, alga ir 290 lati.
Tas ir nenormāli.

Vai kādam ir zināma vakance galdniekam/santehniķim ar pamatīgu pieredzi celtniecībā, kurš ir strādājis arī par kurjeru (auto un velo), šoferi un ādas maku šuvēju Daiļradē?

Es pieļauju, ka viņš varētu strādāt par Vīru Uz Vienu Dienu (vai kā nu tur), bet viņš ir pārāk izskatīgs, lai mana sirds būtu mierīga.

Varbūt man atslaukt pienu, atstāt Melno mājās ar Didzi un iet strādāt. Man gan jau labāk veiktos, man tomēr ir pusrata maģistrs filosofijā.

Laikam jau esmu smagi aizskārusi mātes godu un cieņu ar to, ka es atļāvos viņas mājā tikt blusu sakosta.
Tik daudz niezošu kodumu man laikam vēl nav bijis.
Bet ko māte? Nē, viņas vidē blusas? Tas nav iespējams! (tomēr jau kopš pirms ciktur gadiem aizbraucu studēt, katru reizi no Preiļu kūrorta atgriežos ja ne ar blusām, tad ar kodumiem noteikti)
Tā noteikti esot alerģija! Kas gan cits! Es pārāk daudz ēdu ābolus. Ā, un pārāk maz gaļu. Skaidrs taču. Uzvelk brilles un pieprasa, lai atrāru kodumus ekspertīzei, citādi neticēs.
Nu, jobtvaj bitīt!!! Deģenerāti!
Cik gadu es sevi pazīstu? (retorisks)
Es zinu, kā izskatās blusu kodumi.
Nē, redz viņa atceroties, ka man tādi puni esot metušies bērnībā. Jā, man bija diatēze vecumā no zīdainības līdz pieciem gadiem. Nevajag stūķēt mazam bērnam mutē končas, ja viņam nemaz negaršo.
Tagar man diatēzes nav.
Atzīstu, man varētu būt smaga alerģija pret mātes fundamentālo argumentāciju un vispār visu muļķīgo, ko viņa saka un dara.
Tad nu es noķēru vienu blusu un parādīju.
Varbūt nevajadzēja, jo tētis metās pie ieročiem- mazgās grīdu ar terpentīnu.
Ok, mēs ar Didzi evakuējamies uz dzīvokli, es uzelpoju, jo būs viens mierīgs vakars.
Pēc stundas jau kāds vārgi skrabinās pie durvīm.
Ieveļas mamma un vecmāmiņa. Mēs ar vecmammu saskatamies, mamma sāk izrādi.
"Mēs gandrīz nomirām! Vai! Knapi izkļuvām laukā. Es vēmu..q ehh uhhh...četras reizes!"
Abas tiešām smird pēc terpentīna.
Jā, mans tētis gan nav psihs kā mamma, bet viņš ir talantīgs steigšanās, gāšanas un laušanas jomās. Viņš pielēja kādu puspudeli terpentīna uz spaini ūdens un laistās manā istabā. Mamma ar vecmammu pat nebij tur ienākušas, bet tik un tā smarža ielīda viņu drēbēs.
Pēc kāda laika zvana tētis:"Paklau, kad var vērt vaļā logus, te sāk nedaudz smacīgs kļūt."

Nu, pizģets. Es gribu būt mājās. Melnais ir grāvējs tikai lielā dzērumā, tas viss ir nieks, bet šitā ģimene jau nav paciešami nevienu brīdi. Ja divi no viņiem ir normāli, tad trešais nes jumtu nost.

Nē, es par pēdējām divām stundām nerakstu tāpēc, ka tas ir trakuma kalngals- tās ir pupuķu pizas, ja. Tā īstā kaitniecība jau nav aprakstāma.
Aj, bet vismaz viņi ir vairāk vai mazāk labdabīgi šajā reizē.

Ja nu kāds lasīja, atvainojos par pārrakstīšanos. Telefonā grūti labot.

Tēva klēts ir manas Preiļu Drogas. Gribēju izmazgāt matus ar māliem, bet mājās tādas ekstras nav. Grasījos jau ar lāpstiņu pakalnus apstaigāt, bet klētī atradu veselu maisu ar maltu mālu.
Skaistumkopšana var sākties!

Atceros, agrāk pēc kārtīgas izdejošanās man sāpēja nevis kājas bet spranda. Tas bija pamatskolā. Vidusskolas laikā sāpēja pleci, jo es biju no tām kucēm, kas mošojot grūstās.
Studējot jau sāku pietupties regeja ritmos.
Tagad man ir bail strauji pakustēties, jo šķiet, ka krūtis var nokrist.
Eh, bet būtu tik labi izdejoties kādā ļaužu barā.

Lasīju par echolaliu, kura ar pilnu muti dzied. Man tas asociējas ar kaut ko sirsnīgi krievisku. Tad nu es atcerējos vienu jauku dzeršanu ar metalpostcard, zupci un deģenerāli.
Mēs tovakar bijām daudzās iestādēs, viena no tām bij tāds krievu bārs čaka ielā.
Tur viens onka, kurš izskatījās pēc pieklājīga gopāna, uzaicināja mani dejot.
Skanēja vladzimerskij centraļ un viņš mani pacēla gaisā.

(vispār, kad es biju viegla, mani samērā bieži nēsāja uz rokām vai mētāja. nez, vai tā vēl būs)
Nez, vai man vispār vēl būs tādas dzešanas? Ar to es nedomāju, ka pēc bērna piedzimšanas ir vsjo un gopāni vairs nedancina, alus nelīst, bet gan to, ka ar bērnu nesaistītu iemeslu dēļ es mainu dzīvesveidu.

Psihopāti. Mani suņi kaut kādu šitkora grupu nodibinājuši. Tādus viepļošanos vēl nebiju no viņiem dzirdējusi.

Un vēl šodien satiku Preiļu čomu Vadimu. Viņš ir vareni foršs cilvēks, bet ko biklais Mirdzis dara? Kaut ko nomurkšķu, sasveicinos, parādu Didzi un tinos veikalā, it kā tie banāni, kurus grasos pirkt, izleks pa logu un aizbēgs, ja es nepasteigšos.
Preiļos ir vairāki cilvēki, kuri man ārkārtīgi patīk, kurus pazīstu jau gadiem, bet kautrējos normāli kontaktēties. Vadims, Igors un vēl daži ir tie, par kuriem iedomājos katru reizi, kad te esmu, bet neko. Eh..

Pakacs parkā uz salas rīko pasākumu šonakt. Ja fiksi iemācīšos uzsiet slingu, varēsim aizdoties. Mans tētis gan jau arī nāks, bet mamma greizsirdīga un kautrīga paliks mājās.

Es negribu būt tāda.

Es te dzīvoju ar apziņu, ka labi atceros visus, ar kuriem esmu kaut pavirši iepazinusies. Atceros sejas, atpazīstu personas. Un še tev! Nāk man pretī džeks un sauc "Čau, Zane! Kā tad iet?". Es, kā jau mulsumā mēdzu to darīt, skatos sejā, kasu galvu un neko lāga nepateikusi eju garām.
Tagad jūtos tā kā neliete. Ja nu tas bija kāds klasesbiedrs? Es negribu, lai cilvēki domā, ka viņi ir tik nenozīmīgi, ka viņus neatcerās.
Bet tam dzekam seja ir vienkārši neaprakstāma. Patiešām neaprakstāma, viņš var izlūkdienestā strādāt, nesazīmēs.
Un kāds jupis liek man būt tik kautrīgai, ka es neuzdrošinos aprunāties, bet eju prom?
Sviests ar mani! Vajag sevi dresēt.

Cilvēka cieņu aizskarošs paskats, es jums saku. Man ir pumpa pa pus seju. Nu... varbūt ne tik ļauni, bet pa pus apakšlūpu gan.
Sodība, nu, cik tad es bieži parādos šajā miestā, kāpēc es ne reizi nevaru izskatīties pieņemami?
Provēju to pumpu iznīdēt.. nevajadzēja. Tagad man lūpa ir uzpampusi un ir baigais pušums.
Izskatās it kā es ar kādiem nelāgiem pacaniem būtu sakāvusies vai arī apdzērusies ar jaundzimušo rokās un pakritusi uz trotuāra.
Katrā ziņā es negribu rādīties tautās.
Diemžēl jāiet pie ausu daktera. Uzlīmēju plāksteri. Šņuk.

Izlasīju cibā kaut ko smieklīgu. Ziniet, uzmanīgi kratīties smieklos ar zīdaini pie krūts ir pagrūti.

Vēl viens vārds no "Tas jocīgais, ko pieaugušie saka"
Šņauka- tas, kas atnāks un apēdīs

Man šķita, ka tas ir manas ģimenes izgudrojums, tāpat kā tie citi vārdi, kurus te ierakstu, bet viens mans ex arī lietoja vārdu "šņauka", tiesa gan citādāk.
Viņš, piemēram, pagaršoja zupu un saviebās, tad piebēra sāli, atkal pagaršoja zupu un teica "uzreiz cita šņauka!"

Guģis- omulīgs radījums.

Bet no nepieaugušo vārdnīcas:
Cimpa- krustmāte

Bet krusttēvs ir krusttēvs, jo cimps vai cimpaks taču nav vārdi.

Papētīju spoguļmirdzi.
Šķiet, ka, lai miesa uz maniem kauliem izskatītos labi, man ir iābūt megakārnai vai arī pamatīgi jāuzresnē. Tas, kas ir tagad man nepatīk. Zinu, ka arī nedaudz tievāks un nedaudz resnāks nav labi. Manuprāt, man nesanāktu baigi tievēt. Bet, ja es resnētu, tad cik īsti man būtu jāuzņem, lai uzbarotis arī ekstremitātes un es neizskatītos kā bumbulis ar sērkociņiem roku un apakšstilbu vietā?

Ja Google ieraksta "špuļķis" parādās tikai linki uz maniem ierakstiem.

Krustmeitas skatās uz kokos iesieto veļas auklu. Alise saka: "Lidija laikam tos kokus iesēja, lai striķi būtu, kur piesiet"

Mana ģimene man sāk šķist arvien labsirdīgāka. Bet man tik ļoti pietrūkst domubiedru. Šķiet, ka šeit visi mani uzskata par nenormālu. Es nenormāli ēdu un manas idejas par bērna audzināšanu ir tik dīvainas.
Viņi paši ēd tā, it kā gribētu nomirt jau rīt, bet pēdējo dienu pavadīt mokoties ar gremošanas problēmām.

Braucam uz Preiļiem.
Jā, mani ieraksti cibā varētu kļūt depresīvāki.

Bet vismaz Didzītis varēs vairāk ārā patusēt. Bet Melnais, kamēr mēs prom, Saulkrastos. Viņam ir arī atbildīgs uzdevums- savest kārtībā logus, kuri draud sākt pūt, ja nekas netiks līdz ziemai darīts.

Miu māte vairākkārt ir teikusi "Lieciet bērnam galvā cepurīti, jā, jā lieciet, citādi ausis var atkārties. Es saviem bērniem liku cepurīti, nevienam ausis nav atkārušās. Jā!"
Kundzīt, jūs ar savu cepurīt! Mana mamma manas ausis man ar izolentu pie galvas līmēja, tāpat ir atkārušās. Bet viņa tik par to cepurīti. Kādā valodā man viņai par ģenētiku jāstāsta?

Es mīlu to mazo puisīti.
 
Ko ar tādu bērniņu darīt? Jāmācās būt labai mammai. Viņš no manis prasa tikai, lai viņš ir siltumā, tīrs un paēdis. Bet, ko es gribu no viņa? Ak, miljons. Lai viņš ir gudrs, lai viņš ir veiksmīgs, laimīgs, veselīgs, tāds un šitāds.
Give them food and let them grow, vai kā? Es negribu būt tāda, kas kas cenšas audzināt viņu tā, lai viņš atbilst kādam manis izvēlētam tēlam. Es gribu būt laba viņam. bet, vai sekojot Mārlija citātam, vecāki nedarītu pārāk maz.
 
Tomēr es neprasu padomu. I'll figure this out. Man tas viss patīk.
 
Skatījos uz viņu un pētīju viņa degunu. Ne man, ne Melnajam nav līdzīgs. Tas ir Giluču deguns. Manas vecmāmiņas tēvam tāds esot bijis. Vecmāmiņai līdzīgs, bet sievišķā versija. Skaisti. Tas ir labsirdīgu un mīļu negantnieku deguns, tā man šķiet.
Manai mammai un viņas brāļiem ir Giluču deguna forma, bet klasiskais Litavnieku deguna sarkanums. Vīriešiem reizēm pat zili violets tonis. Man un maniem brālēniem un māsīcām tas sarkanums ir ticis maz vai nemaz. Nu, brālēniem nemaz, man tomēr nedaudz ir. Bet deguna forma man ir izteikti Mičuliska- paliels un ar mazu kaulainu kuprīti.
 
Te nu būs.. manas dzimtas degunu vēsture. Aizraujoša lasāmviela, nešaubos.
 
Iedomājos, ja nu mūsu mazbērni izskatītos kā mūsu vectēvi? Gan man, gan Melnajam viens no vectēviem bija mazs, mazs bārdains rūķītis. Kaut kur tādai sakritībai taču ir jāparādās.

Cerams, ka nākamnedēļ uzzināšu, kāpēc man pasliktinās dzirde. Jācer arī, ka tā sāks uzlaboties.

Izrādās, ka man joprojām ir bail no taureņiem.
Biju droša, ka esmu no šīm muļķīgajām bailēm izaugusi kā no bērnības biksēm.

Šovakar pa logu istabā ielidoja milzenis pelēkiem spārniem. Melnais lēkāja pa visām mēbelēm un ar šo spēlējās. Bildējās. Abi tinās viens ap otru. Taurenis nosēžas viņam uz rokas, Melnais filmē.
Es baroju Didzīti un priecājos par tiem diviem lidoņiem.

Tad vienā brīdī taurenis sāk man tuvoties. Man galvā šaujas adrenalīns, lecu stāvus, metos uz blakus istabu, rokas un spranda stīva, ļipa dreb. Nu, kas tas ir?

Didzīša mīļais smaids. Melnais saka, lai es filmēju vai vismaz nobildēju, bet, kad paķeru telefonu, lai to darītu, Didzīša sejiņa iegūst izteiksmi "Kas te tagad būs? Do not approve."