Es te dzīvoju ar apziņu, ka labi atceros visus, ar kuriem esmu kaut pavirši iepazinusies. Atceros sejas, atpazīstu personas. Un še tev! Nāk man pretī džeks un sauc "Čau, Zane! Kā tad iet?". Es, kā jau mulsumā mēdzu to darīt, skatos sejā, kasu galvu un neko lāga nepateikusi eju garām.
Tagad jūtos tā kā neliete. Ja nu tas bija kāds klasesbiedrs? Es negribu, lai cilvēki domā, ka viņi ir tik nenozīmīgi, ka viņus neatcerās.
Bet tam dzekam seja ir vienkārši neaprakstāma. Patiešām neaprakstāma, viņš var izlūkdienestā strādāt, nesazīmēs.
Un kāds jupis liek man būt tik kautrīgai, ka es neuzdrošinos aprunāties, bet eju prom?
Sviests ar mani! Vajag sevi dresēt.