http://klab.lv/users/dejot/327880.html
neticu, ka ir viena ideālā formula, kas der visiem bērniem-vecākiem, bet pa lielam man šķiet, ka galvenais ir nekoriģēt bērnu pēc sava ģīmja un līdzības, un iedomām par to, kādam viņam būtu jābūt, citiem vārdiem sakot - respektēt bērnu kā personību, tadējādi būtiski samazinot iespēju nošaut greizi savā audzināšanā. Mani vecāki man arī ir atstājuši krietnu "kā nedarīt" padomu vācelīti, bet, manuprāt, viņu galvenais trūkums ir tas, ka viņi centās mani izaudzināt veiksmīgu, izglītotu, gudru, veselu utt., bet ne laimīgu, pašiem to, protams, forumlējot citādāk. Piemēram, es bērnībā biju diez gan dauzonīgs, puicisks bērns, kas uzvedās daudz sliktāk, nekā citas klases meitenes (lai arī neko TĀDU tiešām nedarīju), uz ko vecāki reāģēja, mūždien aizrādot, ka "meitenes tā nedara" un "paskaties uz Dacīti, cik viņa klusa un mierīga meitene", iedzenot manī kaut kādu mūžīgu vainas apziņu, ka neesmu tāda kā citas (tas gan ir rezultējies pārspīlēti sievišķīgā raksturā tagad, hhh). Un tādu piemēru ir daudz. Manuprāt, bērns ir maksimāli jāpieņem tāds, kāds viņš ir, jāapzinās un jāattīsta viņa stiprās puses, intereses, talanti utt. Tajā pašā laikā neuzaudzējot rozā brilles, ka mans bērns ir viscaur labs un pareizs jebkurās situācijās. Jā, vispār par šo mierīgi varam parunāt arī izvērstāk, kad beidzot būs laiks satikties, man ir ko teikt :D vispār kopš nolēmu, ka negribu bērnus un visticamāk arī tādus neradīšu, jūtos krietni atvieglota par to, ka šīs audzināšanas problēmas man ies secen. bet varbūt kādam citam noder :)