Jā, nu tātad vakar kursos mums gāja vienkārši izcili. Melnais izskatījās absolūtā sajūsmā par visu, ko mums māca. Man ir tāds prieks! Ja viņš dzemdību dienā darbosies kaut vai ar uz pusi tik lielu atdevi, kā vakar (skaidrs gan, ka krietni ilgāk nāksies darīt nekā kursos), mans darbiņš būs tūkstoškārt vienkāršāks, nekā varētu būt bez viņa. Tas viss, protams, ja mums veiksies ar visiem citiem apstākļiem. 

Mums rādīja kontrakciju izturēšanas pozu, kuru sauc par "Valmieras šoseju", jo to parasti var redzēt uz šīs konkrētās šosejas, ja uz Valmieru no Rīgas dodas kādi dzemdētāji. Vīrietis ir pieliecies uz priekšu un dāma no aizmugures pārliecas pār vīrieti, turoties viņam pie vidukļa. Iztēlojos veselu rindu šāda paskata pāru uz Valmieras šosejas. un tad vēl mums parādīja, ka šādā pozā var ari staigāt uz priekšu un atpakaļ. Nu, tāds skats šosejas malā jau ir kā vērts!

 

Un tad, protams, pienāca vakars ar nepilnas desmitgades lielāko notikumu- Skumju Akmeņu koncis. Mana tīņu gadu sapņa piepildījums! :)

Spēlēja viņi gan neilgi, bet piesolīja vēl vienu koncertu Labā Dabā, kuru mēs diemžēl neapmeklēsim.

Atceros pašu pirmo Labu Dabu, uz kuru es devos galvenokārt, lai pirmo reizi mūžā klātienē dzirdētu Helēnu uzstājamies. Viņa nokavēja savu uzstāšanās laiku un konci pārcēla. Nākamajā dienā uzzināju, ka viņa bij spēlējusi kaut kad nakts vidū, kad es biju nezin kur.. varbūt gulēju. Tad es sāku medīt viņas koncertus, kuri nemaz tik bieži nenotika. Trīs pat izdevās apmeklēt, līdz beidzot iedarbojās manas pusaudža smadzenes, kuras teica: "kāpēc gaidīt un izmisīgi meklēt koncertus kaut kur, ja var uzrīkot kādu konci pats un sev izdevīgā vietā!" Tā nu es uzaicināju viņu uzstāties Preiļos. tas bija skaisti. Pēc koncerta uz skatuves kā piknikā ēst pašgatavotas vakariņas kopā ar bērnības elku. Atgādiniet saviem pusaudžu draugiem, cik forši ir likt kalniem kustēties. Vai arī tas jāatgādina sev, jo pusaudži tāpat tā dara un darīs. Lai kādi kaitnieki tie pumpainie, seksuāli norūpētie derdzekļi nebūtu, pusaudži tomēr ir mana mīļākā suga. 

 

Jāteic gan vakar koncertā man pietrūka "koncerta mirkļa", kuru man nesanāca izbaudīt dēļ noguruma vai kustību nebrīvības.

Šķiet, ka labākais "mirklis" man ir bijis Sigur Ros koncertā. Vienā momentā ar mani kopā palecās visi, kas bij man tuvumā. Pareizāk sakot- es palecos un sekundes kaut kādu tur daļu vēlāk palecās pārējie saspiežoties uz manu pusi, rezultātā, viņi mani noturēja gaisā ilgāk, nekā normālā lecienā es būtu noturējusies pati. Tas bija kā lidot. laiks palēninājumā. Un no griestiem birst balts konfetī, visi smaida un visi ir viens. 

Eh. )