Tas gan izklausās ļoti bēdīgi, arī pirmais variants. Jācer, ka tā izpārdošana neilgs pārāk ilgi.
Mani vispār šausmina cilvēku darbalaiki. Īstenībā šobrīd mani vairāk biedē, nevis nākotnes iespējamais darbs pats par sevi, kā bija agrāk, bet tikai tā daudzās stundas. Jo reāli - nav taču laika dzīvot un būt ar mīļcilvēkiem.
Es skaidri atceros savu sajūtu, pieskatot mazās, (es gan arī tagad apjēdzu, ka tas bija galīgi pizģec piekrist būt tur tik daudz, reāli biju mājās tikai vakarā, bieži pēc deviņiem un brīvdienās, arī ne vienmēr) ka man tiek nozagta dzīve.